Torosi
TOROSS - Ledus blāķis, kas izveidojies, saspiežoties ledum jūrās, ezeros, upēs. Torosu grēda.
Ne tik sen draugs Šuriks piedāvāja aizbraukt uz Jūrmalu. Viss jau būtu labi, bet ārā ir marta mēnesis. Man visādas ārprātīgas un ārpus rāmjiem ejošas idejas vienmēr ir tuvas sirdij, tāpēc man nebija ne mazāko iebildumu, un es uzreiz piekritu. Šuriks tomēr izrādījās tālredzīgāks, nekā es biju domājis: jūru, kā izrādījās, var apbrīnot jebkurā gadalaikā.
Lai nerastos vēlme mūs visus barā nosūtīt uz trakomāju, piedāvāju uzmest aci fotogrāfijām.
Viss sākās pirms nedēļas. Laikapstākļi vienkārši brīnišķīgi, saulīte, debesis, ko vēl cilvēkam vajag? Bet vajag pavisam nedaudz - aiziet uz lekcijām. Vismaz šad tad to labāk darīt, citādi var pavisam sarūsēt. Tāpēc arī brauciens tika atlikts līdz labākiem laikiem, kas ilgi nebija jāgaida. Jau pēc pusotras nedēļas Šuriks atkal pacēla šo tēmu, un mēs stingri nolēmām, ka sestdien tomēr dosimies papriecāties par parasto Baltijas skaistumu. Tomēr naktī no sestdienas uz piektdienu mani aizrāva ārkārtīgi svarīgs jautājums, proti, [izgriezusi antidatoru cenzūra, lai lasītājam nebūtu garlaicīgi] konfigurēšana iekš Linux. Nomuļļājies līdz 5 rītā, es uzzināju kaudzi nianšu par [izgriezusi antidatoru cenzūra, lai lasītājam nebūtu garlaicīgi], bet jautājumu atrisināt nespēju. Uzspļāvis visam, ielīdu pavisam citā jomā, un, saskaņā ar Mērfija likumiem, viss tika nokārtots 5 minūtēs. Tātad, 5:15 spēkus izsmēlis puslīķis ievēlās gultiņā.
Tieši pēc 5 stundām, 37 minūtēm un vēl dažām sekundēm mani ļaunprātīgi pamodināja b. Razguļajevs. Viss, kam man pietika spēka, bija pajautāt, cik tagad ir pulkstenis. To uzzinājis, es aizgulējies ātrāk grābu trubu un sāku zvanīties Šurikam. Nekas labs no tā sanākt nevarēja, un, pilnīgi dabiski, ka es trāpīju ne tur, pārbiedējot pavisam citu cilvēku ar baismīgu brēcienu "Tu kur esi?". Kad nu es izdzirdēju atbildi "Daugavpilī", tad pavisam apstulbu un, jau galīgi neko nesaprotot, izbrīnīts izteicu ģeniālu frāzi "Un ko tu tur dari?".
Par laimi, diezgan ātri ticis skaidrībā ar situāciju, es izlaboju kļūdu, un, pārzvanījis uz citu numuru, uzzināju, ka nodevējs Šuriks jau vizinās trolejbusā uz staciju, pat neinformējot par to mani.
Saķēris zobos drēbes, bulciņu "Skara" un piena paku, es aizdrāzos uz pieturu, kur mani pārņēma veiksmīga doma apturēt maršrutku, ko es arī izdarīju, kā rezultātā nokļūstot stacijā ātrāk par Šuriku. Jāsaka, ka viņš parādījās nevis viens, bet gan ar meiteni vārdā Oļa.
Sagaidījuši pārējos pasākuma dalībniekus Artūra Millera un viņa meitenes Žeņas personā, mēs veiksmīgi ielādējāmies elektrovilcienā un jau pēc kādas pusstundas soļojām pa Dubultu stacijas peronu.
Tā vēl ir Centrālā stacija. Respektīvi Rīgas stacija. No kreisās uz labo - es, Šuriks, Oļa, Artūrs.
Drīz mēs attapāmies piekrastē.
Ledus ainava.
Artūrs Millers
Žeņa
Šuriks, Oļa, Artūrs, Es.
Atpūtnieki pludmales apmeklētāji sildās maigajā pavasara saulītē.
Millers uz jūras ledus blāķa. Aiz viņa - bīstams kūstošs ledus.
Periodiski ieslēdzās sirēna un atskanēja prasības pamest bīstamo zonu.
Šuriks izlaidies kā pie sevis mājās. Tomēr viņam tas ir raksturīgi.
Jau bez jociņiem, praktiski izkusis ledus.
Jauks pārītis.
Ziemeļpola iekarotāji, varonīgie polārpētnieki.
Tikai galvas rēgojas.
Silti. Bez ironijas.
Aizvēsturiska ekskavatora kauss.
Interesants štrunts, kustas un ļodzās, man gan vienalga, es no augstuma nebaidos.
Lūk tādas trepītes.
Patiesībā šī konstrukcija ir paredzēta klasiskās atrakcijas "Nobrauciens pa trubu" stiprināšanai vasaras laikā.
Progresīvā jaunatne.
Man šī fotogrāfija tā patīk, ka pat ieliku uz servera kopiju ar lielāku izmēru un augstāku kvalitāti.
Torosi visā savā godībā.
Slavenais bruņurupucis.
Līdz tam mēs aizgājām kājām no Dubultiem līdz Majoriem. Tas ir pavisam nedaudz. Pēc tam iegājām kafejnīcā. Tauta dzēra ķiršu alu, kas drīzāk garšoja pēc sidra, es - savu mīļāko dzērienu - karstvīnu. Turpat saēdāmies apbrīnojami gardas pankūciņas, un pēc tam, saskatījušies uz apmeklētājiem, paņēmām vēl arī pončikus ceļam.
Jāsaka, ka cenas lielākajā daļā kafejnīcu, neskatoties uz tūristiem it kā nepiemēroto sezonu, ir diezgan tūristiskas.Viss aprēķināts uz vācu birģeriem, kuriem tas sanāk kā lēta paradīze.
Karbonāde (tikai gaļas gabaliņš, bez garnīra) - 2 Ls ($4.5).
Mums paveicās, un mēs tikām cauri ar diviem latiem no deguna par tādu normālu uzkodu. Kafejnīca - "Pingvīns", kas vispār jau ir slavena ar saldējumu, bet, kā izrādījās, arī pārējais tur ir līmenī.
Izskatās pēc tuksneša. Lai gan, tas ir populārs salīdzinājums.
Kāds nezināmais gādīgi saskaldījis prāvus ledus gabalus un sakrāvis nevienmērīgās kaudzēs. Žagata fonā ir pievienota izmēru novērtēšanai.
Mēs priecīgi skatāmies nākotnē.
Tie paši gabali visā savā krāšņumā.
Atgriezāmies atpakaļ.