Digitālais klaidonis

Universitātē satiku senu virtuālo draugu, parunājām par interneta apmaksu. Lieta tāda, ka mūsu kopmītnēs cilvēki parasti krāpj pakalpojumu sniedzēju. Pieslēdzas nelegāli vai caur tiem, kuri jau ir pieslēgti, patvaļīgi paņem sev IP adresi un uz priekšu. Nemaksā ne kapeikas, turklāt vēl ar to lielās un lepojas. Bet draugs tieši labi pārzina datortīklus, var ko tādu viegli paveikt un arī citiem palīdzēt to izdarīt. 
Es mēģinu paskaidrot. Lūk, tu krāp. Bet, kad pats kļūsi par pakalpojumu sniedzēju (kas ir pilnīgi iespējams), arī tevi sāks apkrāpt. Un tu nekādi nespēsi to novērst, tehnisku iespēju nav.  Turklāt, pat ja sāksi strādāt citā jomā, arī tevi mēģinās apmuļķot. Nekas labs tev no tā nesanāks.
Tomēr mūsu ļaudis ir neatlaidīgi un uzstājīgi. Pat ja patiesībā ietaupi kapeikas, jācenšas apčakarēt visus uzņēmumus, līdz kuriem pimpis rokas sniedzas. Turklāt man apkārt ir gluži normāli  un godīgi cilvēki, patiesībā pat intelektuālā elite. Cik varu spriest, viņi nekad nemēģina ar krāpšanu iedzīvoties uz draugu vai pat vienkārši paziņu rēķina, bet, gluži pretēji, cenšas palīdzēt. Vai tiešām visa būtība ir tikai pakalpojumu sniedzēja kā abstrakta uzņēmuma bezpersoniskumā, kura "nav žēl?". Arī tad, kad pārdod pēc sludinājumiem, labprāt iesmērē draņķus. Es, protams, nebūt neesmu tīrības un pareizuma paraugs, taču cenšos iespēju robežās nenodarīt cilvēkiem pāri, ja tas ir manos spēkos.
Tiesa, tas neattiecas uz dārgas mūzikas un filmu lejupielādēšanu un milzīgiem uzņēmumiem/TNK (transnacionālajām korporācijām). Bet tas jau ir pavisam cits jautājums.