Digitālais klaidonis

   Nolēmu tikt skaidrībā, kāpēc mani es izjūtu neuzticību pret rokenrolu, indīroku un džezu. Sākšu no tālienes.
Atcerējos, ka kādu reizi, pēc daudzkārtējas leibla Sonig produkcijas, proti, izlašu "comp.", ".ilation" un vēl visādu sīkumu noklausīšanās, visa pārējā mūzika man sāka šķist briesmīgi vienkārša un primitīva. Principā tas arī ir saprotams - Jans Verners, bijušais Oval un pašreizējais - Microstoria dalībnieks, projekta Lithops autors, apgalvoja lūk ko: "sarežģītākas par leibla Sonig mūziku   šobrīd nekā nav". Cik saprotu, viņš bija domājis, sarežģītāka pēc iekšējās struktūras un daļēji - pēc klausīšanās un saprašanas grūtībām. Proti, šī mūzika ir klasisks piemērs tam, ko nesagatavots cilvēks nosauks par "pretīgu troksni, kam nav nekāda sakara ar mūziku", bet melomāns - roka cienītājs teiks "tas ir kaut kāds noizs".
  Tātad, skaņas tajā ir tik blīvi sasēdinātas, cieši saistītas un savijušās, ka kaut ko izšķirt kļūst arhisarežģīti. Toties, ja pāriet uz kādu instrumentālo easy listening, uzreiz kļūst reti pretīgi - dzirdami visi instrumenti, kas ierakstīti tīri un atsevišķi. Proti, skan tas tā, it kā cilvēki būtu ieslēguši drummašīnu, dažus sintezatorus,  un piespēlē sev uz ģitāras vai kāda bandžo. Pie tam viņi laiku pa laikam sintezatoru pārprogrammē, mainot tempu un instrumentus, pievienojot un noņemot efektus. Tā, piemēram, bieži vien skan Vangelis vai Enigma. Man rodas jautājums: vai tiešām viņi domā, ka tādā veidā sanāk mūzika?
  Kaut kad artem_r izmeta frāzi, ka lielākā daļa cilvēku mūziku nemaz nedzird, bet dzird tikai ritmu un melodiju (vai ritmu un saundu?).
Es uzreiz aizdomājos, vai es piederu pie tiem, kuri dzird  un ko tas vispār nozīmē - dzirdēt mūziku? Aizdomājos tieši tāpēc, ka mani nepavelk senais 70. gadu roks.
  Mūsdienu rokā, precīzāk, "alternatīvā" mani "aizķer" ne mazākā mērā foršs, prasmīgi noproducēts saundiņš, skarbi un drūmi skanošas ģitāras ar stilīgiem efektu procesoriem, disonanses un lauzts ritms, kā arī elektroniskās fīčas-efekti. Un melodija, protams. Tad kas, vai tas viss ir tikai ārējie atribūti, popsīgie "āķi" ?
  Kas attiecas uz elektronisko mūziku, tad ja tā ir vienkārša - tur patīk grūvs, saunds un mood, proti, noskaņa, ko rada kompozīcija. Ja turpretī mūzika ir advancēta, kā mans mīļākais alternatīvais hiphops, parādās vēl arī izbrīns par semplu daudzveidību, to neiedomājami organisko savienojumu un pilnīgi pārdabiskām manipulācijām ar ritmu.
  Paliek galvenais jautājums - vai mūzikā ir vēl kaut kas? Kaut kas nozīmīgāks, par visu iepriekš minēto?
Vai arī to pašu svarīgāko es tomēr esmu uzskaitījis, bet manas ausis, ko sabojājis pārkompresēts un izfiltrēts saunds, vienkārši neuztver salīdzinoši mīkstos un dabiskos 60. gadu ierakstus?

P.S. Šo tekstu uzrakstīju sen, gribēju izveidot garāku, bet aizmirsu pabeigt. Tāpēc lieku iekšā tādu, kāds tas ir.