Digitālais klaidonis

Nesen biju trenažieru zālē, ko glauni sauc par fitnesa centru, bet padomju garā - par sporta pulciņu.
Tur man ienāca prātā depresīvi uzmundrinoša doma, ka šo pretīgo realitāti palīdz izturēt tikai ironija. Kaut kas tāds vispār bieži iezogas prātā, kad redzi apkārt visādas dīvainas lietas, kā, piemēram, kaudzi bērnu, kas ar mežonīgu sparu staipa šurpu-turpu, pa labi-pa kreisi, augšā-lejā metāla klučus.
Pēc tam atnācu mājās, mēģināju iet gulēt. Un tad man ienāca prātā domas turpinājums. Ja nav par ko pasmieties (bet tu pamēģini tumsā uz gultas paironizēt), tad vispār iestājas pizģecs.
Tad man ienāca prātā vēl viena doma. Vajag paciesties, un pretīgie parazīti - domiņas, vispār beigs terorizēt manu nabaga pauri. Tā arī notika - kad es, visu nakti prātojis kā tāds Aristotelis, 5 no rīta piecēlos un gāju uz ekspresi līdz Rīgai, visas domas kaut kur nozuda.
Tāpēc secinājuma no visiem šiem grandiozajiem prātojumiem nebūs. Pārcentos.