Digitālais klaidonis

Solīju par mūziku, bet slinkums.
   Pateikšu vien to, ka pabeidzu lasīt Nīla Stīvensona "Kriptonomikonu". Droši vien pārāk nesamelošu, ja nosaukšu grāmatu par postkiberpanka fantastiku. Iepriekšējās divas Stīvensona grāmatas, kuras lasīju - "Lavīna" un "Dimanta laikmets, jeb Ābece dižciltīgām jaunavām" arī ir spēcīgas (ņemsim kaut vai nosaukumu!), bet Kriptonomikons - tas ir kaut kas.
Kaut kas tāds, kam nav analogu. Lai daiļliteratūrā pilnā nopietnībā tiktu skaidroti īsti šifrēšanas algoritmi ar formulām un piemēriem - ko tādu pat iedomāties grūti. Bet ņemot vērā to, ka te ir
1)Čupa ticamu vēsturisku un tehnisku detaļu par Otro pasaules karu un mūsdienu rietumu augsto tehnoloģiju korporāciju funkcionēšanu
2)Trīs neatkarīgu sižetu savijums, kas eleganti saplūst grāmatas beigās
3)Humors, kas pausts ar nevainojama stila un tēlainas postmodernisma valodas palīdzību
4)Dārgumu medības klasiskās piedzīvojumu tradīcijās
Citādi kā par šedevru šo grāmatu grūti nosaukt.
Īpaši iespaidoja vācu šifrēšanas mašīnas "Enigma" darbības skaidrojums ar velosipēda ķēdes piemēru un pareizā "spilventiņu" ar pienu ēšanas veida apraksts.
Lejupielādēt grāmatu var https://lib.aldebaran.ru

   Lai mazinātu trakos sajūsmas uzplūdus un kompensētu robu kultūras bagāžā, lasu "Karu un mieru". Jā, jā, skolā es to nelasīju - nobijos, ka nepievarēšu to duļķaino garlaicību. Bet tagad noriju pāris dienās jau trešdaļu pirmā sējuma - izrādījās nemaz ne tik garlaicīgi, kā varētu būt.