Digitālais klaidonis

    Tātad, lejupielādējis jauno Mogwai albumu, es to uzliku fonā, bet pats ķēros pie mācībām vai kaut kā tamlīdzīga. Džinkstēja un trinkšķēja švakajās  koju tumbiņās patīkami un glamūrīgi. Ģitāriņas albumā tīras un skanīgas, ellīgi  noproducētas, ne velti albumu visapkārt apsaukā par ģeniālu. Ja to uztver kā rūpnieciski ražotu torti, kurā cukura, krēma un citu sastāvdaļu ir tieši mērenībā, tad epitets ir atzīstams par taisnīgu.
   Taču saldskanīgo idilli pēkšņi pārtrauca dīvaini rāvieni un stostīšanās. Parasti tas nozīmē, ka fails ir bojāts, un nāksies pārkačāt visu albumu. Es jau gribēju saviebties, taču dīvainais saunds viss nebeidzās. Tad man ienāca prātā, ka viens atsevišķs fails no albuma nu nekādi nevar būt pilnībā bojāts, jo īpaši tāpēc, ka vilku es RAR arhīvu, kas atpakošanas laikā pārbauda veselumu ar CRC algoritma palīdzību. Galu galā es sāku ieklausīties kompozīcijā tālāk, cenšoties saprast, vai tiešām Mogwai mūziķi nolēmuši paņirgāties par klausītāju un iebāzt atklāti komerciālajā un viegli gremojamajā platē ļaunu un dzeloņainu treku, kas līdzīgs skarbai graizītai elektronikai un daļēji duetam The Books. Mans viedoklis mainījās ik pēc pāris sekundēm, bet smadzenes bija paralizētas, jo melodiskā instrumentālā mūzika, ko kāds baisms maniaks-šķērdētājs sagraizījis nelielos gabalos, skanēja vienkārši prātam neaptverami.
   Galu galā es nolēmu, ka tā ir autora iecere, un jau grasījos piedot Mogwai par tādu fintu visus viņu grēkus . Bet man pietika nūģīguma pārkačāt albumu no jauna, lai pārbaudītu. Protams,  "normālajā" albuma versijā tā pati kompozīcija Friend Of The Night izrādījās pagarlaicīgs singls, kas mūsdienās skan pat FM radio, un it nemaz nav patologanatomiskās mākslas darbs. Un tas, ko es noturēju par mūziķu uzstājību un maniakālismu, izrādījās vienkārši viltīgs skaņu ieraksta defekts. Acīmredzot albums tika nozagts no studijas vēl nepabeigts, tāpēc arī radās pilnīgas psihedēlijas un maģijas efekts. 
    Tagad paskaidrošu, kāpēc stāstam ir tāds virsraksts. Tas viss man krietni atgādināja mūžīgās Andreja Gorohova runas par to, ka skaņas kvalitātei nav izšķirošas nozīmes mūzikas uztverē, bet skaidrs un rafinēts studijas ieraksts, ko tā mīl meidžor-leibli un mūzikas amatnieki, vispār dažkārt nogalina maģiju un draivu. Mans stāsts ir saistīts ar šādu viedokli tikai pastarpināti, bet atgādina mums par līdzīgām lietām.
   Par to, ka tehniskie līdzekļi kā semplošana tiešām atvēra jaunus apvāršņus un ļāva īstenot neredzētas idejas. Un par to, ka skaņu glezniecībā tiešām ir pieļaujami visi paņēmieni: gan troksnis, gan vispār jebkura skaņa ne tikai var tikt iebūvēta muzikālajā kompozīcijā kā dekoratīvi elementi, bet pati par sevi ir mūzika, vai var veidot kompozīcijas mugurkaulu. Un par to, ka nejaušība var radīt mākslā to, ko mēdz nebūt iespējams sasniegt ar ilgu darbu un virtuozitāti.
  Man tās ir absolūti acīmredzamas aksiomas, un man ir ļoti dīvaini redzēt, kad cilvēki pieturas pie cita viedokļa. 

P.S. Necerot, ka kāds atbalstīs manu filozofēšanu, tomēr izlikšu failus.
Parastā versija   Apbrīnojamā versija