Digitālais klaidonis

   Gribas kaut ko uzrakstīt, bet nav par ko. Parasti ir otrādi, ir miljons ideju un iemeslu, bet klabināt taustiņus ir slinkums, formulēt domas vēl jo vairāk slinkums, un vislielākais slinkums ir skaisti veidot frāzes.
  Galu galā atcerējos iemeslu. Es pabeidzu lasīt "Karu un mieru". Ja pavisam precīzi, es jau paspēju izlasīt Lema "Fiasko" un pusi no grāmatas "Dieva dzinēji", neatceros kura autora, jo vēl neesmu izlēmis, patīk vai nē.
  Sākumā par "Karu un mieru". Kopumā vecais Ļevs dzen jaudīgi zīmē plašus audeklus, gluži tādus laikmetīgi dzīviskus. Pāris reizes pat bija žēl personāžu. Īpaši kņaza Andreja, kurš saka brīnišķīgas lietas, kad pie viņa pirmo reizi atbrauc Pjērs, un ne tikai tajā reizē. Varu palielīties - lai mans pasaules uzskats kļūtu tāds, kā kņazam Andrejam, man nevajadzēja nodzīvot gandrīz līdz 30 gadiem un dabūt kontūziju no lādiņa. Žēl tikai, ka reliģiskais onkulis Tolstojs beigās veikli noved lasītāju pie tā, ka pat tādi pārliecināti, zinoši  un cēli materiālisti un ateisti kā Andrejs beigās Ieraudzīs Dieva Žēlastību (c)
  Un vispār Tolstojs ietiepīgi atkārto, ka dzīve ir nepastāvīga lieta, pilna nejaušību, fizioloģija nosaka personību uzvedību, bet apstākļi nosaka vēstures uzvedību. Par laimi, spriežot pēc viņa paša duļķainās dzīves līnijas, mūsdienu cilvēks, kas pa virsu sagrābstījies psiholoģiju, teiktu, ka Tolstojs bieži vien sublimē savus kompleksus un pārmērīgi refleksē. Vēl nav skaidrs, no kura sāna beigās piešūta filozofiska eseja, kas vāji saistīta ar pārējo tekstu, atšķirībā no spriedelējumiem par vēsturi tieši grāmatā. Tas lai paaudzinātu lasītājus? It kā pati grāmata domāta izklaidei, bet beigās jāpastrādā ar domu? 
  Un mani, protams, it nemaz nepriecē gala secinājumi par reliģiju, kas, saproti, ir cilvēces sirdsapziņa, un vienīgā spēj dot īstu dzīves jēgu. Lūk, lasa tādu ierobežoti cilvēki (ne visi ticīgie ir ierobežoti, lūgums neizkropļot vārdus) un pēc tam mēģina pierādīt: "Bet lūk, Tolstojs teica!"
  Par laimi, materiālistiem un skeptiķiem ir savi, ne mazāk jaudīgi prāti. Viens no tādiem cilvēkiem - dižais poļu rakstnieks un filozofs Staņislavs Lems.
"Fiasko" - viens no pēdējiem viņa darbiem ZF žanrā (formāli), ko daudzi atzinuši par ārkārtīgi izcilu darbu. Starp citu, kad es lasu Lemu, man rodas sajūta, kas līdzīga tai, kad klausos noteiktu mūziku. To grūti izteikt vārdos. Vistuvākā būs žēlīga  bezpalīdzība, kripatiņa izbrīna, atsvešināts satricinājums un jautājums: "Kā?". Kā cilvēks var radīt ko tādu? Kādai neticamai   iztēlei jābūt, lai radītu to, ko 95% cilvēku uz planētas pat nespēs lāgā saprast? Kādam prātam, lai tas viss izskatītos pietiekami nepretrunīgi? Kādām zināšanām un erudīcijai, ja katrā desmitajā teikumā ir vārds, kura skaidrojums jāmeklē vārdnīcā, bet katrā simtajā - vārds, kura nav pat vārdnīcā?
  Kamēr Tolstojs ar Dostojevski izzīž no pirksta izdomātas tikumības un morāles problēmas, Lems mēģina pielietot šādas problēmas civilizācijas pastāvēšanai un attīstībai. Viņš skatās uz priekšu, nevis slīkst pēc definīcijas neatrisināmos jautājumos.