Vakar es, kā parasti otrdienās, ierados Rīgā ar rīta ekspresi. Man dikti patīk teikt "ierados ar ekspresi" - laikam tas no bērnības, kurā nebiju atvizinājies ar vilcieniem, lai gan šī lieta man vienmēr patikusi. Vēl man patīk ierasties Rīgā - kolosāla sajūta. Tikai pirms dažiem gadiem Galvaspilsēta šķita kaut kas liels un briesmīgs. Nav skaidrs, kurp iet, ko darīt, un vispār cilvēki visi lietišķi un viņu ir daudz. Bet tagad pat domāt nevajag - kājas pašas nes vajadzīgajā virzienā, rokas pērk biļetes transportam, bet smadzenes šajā procesā netiek iesaistītas. Atliek vien patīkama pārsteiguma sajūta - pirms 3 stundām tu biji nelielajā un mierīgajā Daugavpilī, bet tagad priecājies par Vanšu tiltu, Daugavu un Vecrīgas panorāmu. Turklāt izjūti to visu kā pilnīgi savu, tuvu un saprotamu.
Taču, mēs novērsāmies. Atkal jau, pēc tradīcijas, es iegriezos pie kursabiedriem kojās. Viņi pat uztraucas, ja es parādos pusstundu vēlāk - tā pieraduši pie regulārajām vizītēm. Parunājām par visu ko, neskarot tomēr gaidāmā kontroldarba tēmu.
Un tāpēc uz kontroldarbu es atnācu viegls kā eņģelis - vienkārši absolūti neko nezinot. Kā saka, "Zilch". Kādi špikeri, par ko jūs runājat? Man tos jau gadu kā slinkums taisīt. Bet šoreiz slinkums sasniedza apogeju un kļuva par superslinkumu (vai superslinki?) - man bija galīgs lauziņš drukāt pat lekciju slaidus, kas bija pieejami. Jau tieši pirms kontroldarba pie manis atnāca robots-terminators Valēričs un ar lampiņām nomirgoja: "Nepietiek resursu operācijas izpildei". Es viņam piešķīru resursus Latu veidā (nevis bruņinieku, bet nacionālās valūtas), lai viņš īstenotu iecerēto - izdrukātu slaidus sev un man. Lūk tā pati likteņmāte iedeva man rokās līdzekli, kā kaut kā pārdzīvot kontroldarbu. Kaut kā - tāpēc, ka slaidu bija maz, bet jautājumu daudz, un visi ne par tēmu.
Špikošanas procesā pasniedzēja ievaicājās: "Un ko tad jūs tur tādu interesantu uz krēsla pētāt?". Es mierīgi pasmaidīju un teicu "Zilch". Pēc tam sāku likt bezformīgā papīra kaudzi kopā, lai iebāztu kompromatu kaut kur tālāk. Tomēr pasniedzēja ar to nenomierinājās, neslinkoja piecelties un pienākt papriecāties par palīgmateriāliem. Par laimi, es jau biju paspējis savelt no izdrukām kukulīti un iebāzt kabatā.
Pēc tam vienaldzīgi paziņoju: "Šeit nekā nebija".
RTU hronikas, 5. kurss.