Puskilometra attālumā aiz mana loga atrodas dzelzceļa šķirošanas stacija. Tā izskatās šādi (LIELA NOSLODZE!). Mana māja ir garā, rievotā ēka taisnstūra "Ričnet" centrā.
Vasaras naktīs no turienes skan pati labākā ambientā mūzika pasaulē. Tās ir augstas un griezīgas metāliskas skaņas, ko rada vagonu riteņi, bremzējot berzdamies gar sliedēm. Īpaši skaista šī dziesma ir rītausmā — rodas pilnīgas psihodēlijas un nepanesama esības spilgtuma sajūta. Ik pa laikam augstās frekvences mijas ar vidējām — tukšu vagonu dārdoņu un dispečeru spokainajām balsīm. Bet dažreiz tām pievienojas arī tālumā garām braucoša vilciena dobjā dūkoņa. Retumis no privātmāju rajona atskan suņu rejas, nejaušu automašīnu dzinēju troksnis un agro gājēju soļi. Taču kosmiskā riteņu pusčīkstoņa, pusvaids ir ārpus jebkādas konkurences. Tikai nesen sapratu, ka esmu uzaudzis ar šo skaņu. Man tā ir reibinoša un brīnišķīga. Žēl, ka man nav dots vārdos to aprakstīt tā, kā es to dzirdu. Bet ierakstam vajadzīgs labs mikrofons, un nav arī teikts, ka svešinieki sapratīs skaistumu. Tiem, kas audzināti ar Braiena Īno gurdenajām un amorfajām pasāžām, nepatīk īsts, "industriāls" ambients.
Bet ziemā mūzika mazliet pieklust, toties spēcīgi jūtams kas cits. Tā ir smarža. Vielu, ar kurām piesūcina gulšņus, smarža, naftas un mazuta smarža, aiz sliedēm esošo nelielo rūpnīciņu dūmu smarža. Tā ir tikpat asa un griezīga kā tērauda riteņu čīkstēšana pa sliedēm. Nezinātājs to nosauks par rūgtuma pilnu deguma smaku. Bet man tā saviļņo asinis un liek sirdij pukstēt straujāk. Tā ir satraucoša, spēcīga un ļauj sajust Visuma pilnību. Taču izprast tā skaistumu ļauj tikai mana mīļākā mūzika — sliežu mūzika.
Sliežu mūzika
2006-06-11