Atgriezos no darba, devos pastaigā ar suni. Kad nācu atpakaļ, uz mana soliņa sēdēja kāds vīrietis un teica: "Vai drīkstu jūs palūgt?".
Tad viņš pasniedza man savu mobilo tālruni un palūdza izsaukt ātro palīdzību. Es aizdomīgi atbildēju: "Vai tad jūs pats nevarat?", jo pēc izskata viņš šķita gluži parasts un neizskatījās nemaz tik ļoti slims, bet pēdējā laikā esmu kļuvis aizdomīgs. Vīrietis atbildēja: "Man ir ļoti slikti, nevaru, sieva aizgāja uz aptieku pēc korvalola".
Ja tas būtu noticis Maskavā/Pēterburgā, es droši vien vēl būtu minstinājies, jo esmu iebiedēts ar visādiem šausmu stāstiem par krāpniekiem. Bet te uzreiz paķēru telefonu, mēģinādams atcerēties, kur jāzvana. Piezvanīju uz 112 (šķiet, pie mums tādu ieviesa pirms diviem gadiem), palūdzu ātro palīdzību, mani savienoja, izstāstīju, kas noticis, pēc tam izstāstīju vēlreiz, jo bija slikti dzirdams. Atnāca sieva un palūdza man te vēl pastāvēt, jo viņai bija bail. Mazliet pastāvēju, ātrā palīdzība atbrauca gandrīz uzreiz. Šķiet, viņam kļuva labāk, bet katram gadījumam viņu aizveda.
Tikai
2006-09-22