Digitālais klaidonis

Programmētāji bieži lamājas zem deguna, jo gļuki.
Dizainers mūs  katru reizi nomierina:
"Viss būs labi. Viņa atgriezīsies, un jūs apprecēsieties"

Bet es viņam katru reizi atbildu: "Līdz tam laikam viņš būs mainījis dzimumu un pēc trieciendevām narkotiku pievērsīsies scientoloģijai, bet viņa kļūs par kiborgu ar amputētu smadzeņu daļu un nespēju izjust emocijas"

Tas par to, ka es izlasīju Vadima Panova grāmatu  Maskavas klubs, kas skaitās "krievu kiberpanks". Ja nepievērš uzmanību šī termina acīmredzamajam absurdumam (kiberpanks jau sen vairs nepastāv, bet Krievijā tā nekad nav bijis), grāmata ir tīri neko, tikai to bojā viegls mistikas piesitiens. Aldebaran komentāros kāds vīlies ieteica Multiversa kritušos eņģeļus kā "patiesi krutu kiberpanku".

Pie reizes izlasīju arī to. Neko patiesi krutu neatradu, izņemot tehnoloģisko nieciņu un kauju ainu aprakstus. Patiesi, grāmata slaktiņu un asa sižeta cienītājiem, kas pilnībā atspoguļots turpat komentāros.
Kopumā abas grāmatas nav sliktas, tomēr līdz tādiem Rietumu postkiberpanka monstriem kā Nīls Stīvensons tās neaizsniedzas.