Digitālais klaidonis

Mani smīdina, kad cilvēki (parasti pusaudži vai zaļknābji) grib būt "dīvaini" un "oriģināli", vai uzskata sevi par tādiem. Manuprāt, ir acīmredzams fakts, ka samākslota oriģinalitātes tēlošana nāk par ļaunu, nevis par labu. Bet, lai citi cilvēku uzskatītu par patiešām interesantu un oriģinālu, viņam vai nu jābūt tādam pēc dabas jau no bērnības, vai vienkārši jāpaplašina savs redzesloks un jāīsteno savas idejas un vēlmes, dziļi pārzinot priekšmetu. (Nav svarīgi, uz kādu jomu tas attiecas).
Es pats jau kopš bērnības biju nedaudz dīvains (ceru, ka ar mēru) , un pie tam nebūt "nemēģināju būt oriģināls", bet vienkārši ilgākā saskarsmē izcēlos vienaudžu vidū (nepadomājiet neko sliktu, ne jau ar īpašu prātu un zināšanām :-). Kurš netic, pajautājiet jebkuram cilvēkam, kurš mani jau ilgi pazīst reālajā dzīvē. Bet nevarētu teikt, ka tas man būtu nesis kādu īpašu laimi.
Vai, piemēram, mūsu pasniedzēji unītī. Daži to sauc par zvērudārzu, bet tas nav glīti. Vienkārši ilgstoša saskarsme ar milzīgiem studentu pūļiem, pastāvīga uzstāšanās publikas priekšā un ne mazās zināšanas ir atstājušas uz cilvēkiem savu zīmogu, tāpēc lielākā daļa pasniedzēju ir visai kolorīti personāži un bez šaubām var tikt uzskatīti par savdabīgiem.