Es tikko ārstēju zobu un īsumā aprakstīšu procesu. Ja negribat, nelasiet.
Sākumā man pat neiešpricēja pretsāpju līdzekli, jo zoba stāvoklis nebija zināms. Dziļās urbšanas gaitā tika līdz atklātam nervam, un man gandrīz vai asaras izšāvās no acīm (fizioloģiska reakcija). Tad ārste piedāvāja zobu izraut, pamatojot to ar to, ka tas atrodas pārāk tālu (8. zobs), un tāpēc nervu izņemt nav iespējams. Jebkurā gadījumā zobs pēc tam kļūs trausls, un to izraut būs ļoti grūti.
Tālāk bija tik jautri, ka nav iespējams izstāstīt. Zobs negribēja nākt ārā, bet ārste nebija ķirurģe. Attiecīgi viņa pie tādām lietām nebija pieradusi, tāpēc roka viņai nogura jau pēc 5 minūšu pūliņiem. Taču viņa varonīgi šūpoja to šurpu turpu līdz uzvarošām beigām, par ko viņai paldies. Viņa ļoti pārdzīvoja, bet es viņu mierināju, ka pacietīšos. Es nemaz nebaidos no zobārstniecības procedūrām, tāpēc traucēja tikai sāpes, nevis bailes vai citas negatīvas emocijas. Bet, lai nepievērstu uzmanību sāpēm, es izmantoju programmētāju meditatīvo praksi — secīgi kāpinu 2 pakāpē. T.i., 2*2=4, 4*2=8, 8*2=16. Tā es spēju galvā reizināt līdz 2^24=16777216, bet ne tad, kad man rauj zobu.
Beigu beigās zobs tika uzveikts (kādās 10 minūtēs), man izrakstīja antibiotikas un pretsāpju līdzekļus, un tagad vairākas dienas būšu izsists no sliedēm. Šodien un rīt bija ieplānota pirts pamatu betonēšana, bet tagad tā atkrīt, tāpat kā sporta pulciņš.
Zobs
2006-10-14