Digitālais klaidonis

Žurnāla "В мире науки"(Scientific American) pēdējā? numurā ir raksts par putnu redzi. Tajā stāstīts par to, ka putni redz ultravioleto un visas nokrāsas, kas veidojas, tam sajaucoties ar pārējām krāsām. Tas ir tāpēc, ka putniem ir četri vālīšu veidi, bet cilvēkam tikai trīs (pārējiem zīdītājiem vispār divi, tā ka mums vēl ir paveicies).
Tas nebūtu tik interesanti, taču rakstā ir vairākas ārkārtīgi aizraujošas lietas, kas vispār ir acīmredzamas, bet par kurām es iepriekš nebiju aizdomājies.

Pirmkārt, krāsa - tas ir smadzeņu priekšstats par gaismas viļņa garumu. Tas ir, nekādu krāsu "patiesībā" nav, bet tas, ka mēs tās redzam, ir smadzeņu veids, kā ļaut mums saprast, kādus viļņus objekts atstaro, bet kādus nē. Ja par to nedaudz padomā, kļūst neomulīgi. Sanāk, ka subjektīvistiem (vai kā viņus tur) daudzējādā ziņā ir taisnība, kad viņi saka, ka pasaule pastāv tikai novērotāja prātā.
Kā pozitīvu momentu var minēt to, ka viļņa garums pastāv objektīvi, tā ka traģēdijas nav (zinu, zinu, tur arī  viss nav tik vienkārši). Nepatīkami ir tikai tas, cik ļoti mēs esam atkarīgi no tik gļukaina un aptuvena instrumenta kā cilvēka smadzenes.
Paši no sevis prasās vārdi: "Dodiet vispārēju kiborgizāciju! Slava robotiem!". 
Atliek vien cerēt, ka pēc dažiem gadu desmitiem mēs ar gēnu inženierijas palīdzību tiksim galā ar mūsu apziņas bioloģiskās krātuves apnicīgajiem trūkumiem, un kiborgizācija nebūs vajadzīga.

Otrais interesantais fakts no raksta - tie ir vārdi "putni redz ultravioleto". Cilvēks, kad kaut ko tādu dzird, zemapziņā iedomājas šādas muļķības: tā ir tāda krāsa, kas fizikas mācību grāmatas spektrālajā joslā atrodas aiz violetās un pēc izskata arī ir tāda violetīga. Patiesībā tā ir tāda krāsa, kuru mēs nespējam iedomāties. Šeit ir klasiska situācija no zinātniskās fantastikas romāniem, kad mēs nespējam saprast, kā kaut kāda citplanētiešu rase uztver un saprot pasauli. Tikai svešo un aizdomīgo citplanētiešu lomā uzstājas mūsu mīlīgie čižiki-pižiki.
Turpat rakstā stāstīts, ka 136 putnu sugām tēviņu un mātīšu krāsojumu ornitologi iepriekš uzskatīja par vienādu. Pēc augstāk aprakstītā pētījuma iedomājās paskatīties ar ultravioletās videokameras palīdzību. Un sāka plēst sev matus, jo paši šo 136 sugu putni sevi nepavisam par vienādiem neuzskata.
Kā pozitīvu momentu vērts atzīmēt, ka ar mērierīču palīdzību cilvēks kaut vai ļoti aptuveni spēj saprast, kā ultraviolets ietekmē to uztveri, kuri to redz.

Trešais fakts - cik ļoti zinātne ir pretrunā ar visādiem svētajiem rakstiem. It kā taču cilvēks ir pilnīgs, vai ne? Bet izrādījās, ka parasts zvirbulis redz par miljardu nokrāsu vairāk, turklāt ne vienkārši nokrāsu, bet tādu, kādas cilvēks pat nespēj iedomāties.