Digitālais klaidonis

Tas, protams, ir vecs joks, bet ļoti smieklīgs (man)

Kādam manam paziņam ļoti nepatika pasaka "Raibā
vistiņa". Viņš to nesaprata. Šīs pasakas varoņu rīcība viņam
šķita kā mežonīgas izdarības. Viņš sprieda apmēram tā.
"Dzīvoja reiz vectētiņš un vecmāmiņa. Viņiem bija raiba vistiņa" -- tas
ir normāli: vectētiņi un vecmāmiņas patiešām dzīvo pasaulē, un viņiem
parasti ir kāds mājlops. "Vistiņa izdēja oliņu --
nevis parastu, bet zelta oliņu" -- nu labi, pieņemsim. Uzskatīsim to
par nosacījumu... Bet tālāk... Tālāk sākas pilnīgi
nemotivēta varoņu rīcība. Spriediet paši: "Vectētiņš sita, sita
-- nesasita". Kāpēc, jautājums, viņš sita šo oliņu, ja
saprata, ka tā ir no zelta? Zelta olas nevar sasist -- tas katram skaidrs.
"Vecmāmiņa sita, sita -- nesasita" -- kāda gan muļķīga vecmāmiņa! Viņai nepietiek ar to,
ka ola ir no zelta, arī vectētiņa bēdīgais piemērs viņu ne par ko
nepārliecināja... Ejam tālāk: "Pelīte skrēja, ar astīti pamāja --
oliņa nokrita un saplīsa". Interesanti, kā gan tā saplīsa,
ja zelta olas (sk. iepriekš) nevar sasist? Labi, pieņemsim to par
otro nosacījumu. Bet kas tad notika pēc tam? Pēc tam -- "Vectētiņš raud". Par
ko gan? Vēl minūti pirms pelīte sasita olu, viņš pats
centās panākt tieši tādu pašu rezultātu! Ļoti nekonsekvents
vectētiņš sanāk... Vai arī šis vectētiņš ir tik sīkumains, ka viņam
ir svarīgi, kurš tieši sasita olu? Nav saprotams. "Vecmāmiņa raud" --
atkal jau muļķīga vecmāmiņa! Mehāniski atkārto visu, ko dara
vectētiņš. "Bet vistiņa klukst: "Neraudi, vectētiņ..." -- Stop! Ja
raibā vistiņa prot runāt, tad kāpēc gan agrāk tā klusējot
vēroja vectētiņa un vecmāmiņas bezjēdzīgo rīcību, kāpēc
nepauda sašutumu, nepaskaidroja situāciju? Aizdomīga vista...
Tātad viņa saka: "Neraudi, vectētiņ, neraudi, vecmāmiņ, izdēšu es
jums citu oliņu -- nevis zelta, bet parastu!" Arī atradusi mierinājumu:
viņi taču raudāja par zelta oliņu!.. Un vispār -- ja oliņa jau no paša
sākuma būtu bijusi parasta, nekāda traģēdija nebūtu notikusi: vectētiņš
to būtu veiksmīgi sasitis ar pirmo reizi bez citu
palīdzības. Un pat vecmāmiņa būtu sasitusi. Bet ar to pasaka beidzas.
Kas tad tā par pasaku? Bet tagad iedomāsimies: "Dzīvoja reiz
vectētiņš un vecmāmiņa. Viņiem bija raiba vistiņa. Vistiņa izdēja oliņu --
nevis parastu, bet zelta oliņu. Vectētiņš nopriecājās. Vecmāmiņa nopriecājās.
Viņi paņēma oliņu un aiznesa uz tirgu. Un tur par šo zelta
oliņu viņiem pārdeva desmit tūkstošus parasto. Simt oliņu viņi apēda, bet
pārējās sapuva".