Hm, dzīvē viss ir ironiski. Tas ir viens no būtiskiem iemesliem, kāpēc to ir vērts paciest.
Tēvs neliek mieru: pieprasa, lai es uzrakstu maģistra darbu. Es uzskatu, ka šim papīrītim nav lielas vērtības, ja vien tas nav no Hārvarda etc.
Svarīga taču ir prasme spēt kaut ko izdarīt, izmantojot savu intelektu, prātu, zināšanas. Bet savu līmeni es jau sen esmu apzinājies, un papīrītis man nepalīdzēs to uzlabot. Pašvērtējumu varbūt arī pacels, bet spēju darīt reālus darbus — ne īpaši. Un, ja es mēdzu pusstundu bremzēt pie vienkārša uzdevuma, bet cits to izdara 5 minūtēs, kā man palīdzēs diploms?
Smadzenes tas nepaātrina, tas nu ir skaidrs. Protams, mēdz būt arī vērtīgi diplomi, bet droši vien ne RTU, kur tos tik un tā neviens neredzēs.
Ja man bieži ir slinkums, garlaicīgi, pretīgi un grūti darīt normālu vai pat labu un interesantu darbu, kā man palīdzēs šā darba daudzuma palielināšana?
Īsāk sakot, sveiciens visiem pašdestruktīvajiem reflektētājiem.
Hm
2007-03-15