Digitālais klaidonis

Mēs dzīvojam, kamēr lidojam

p2p aprēķini spēlēm

Lūk, vakar ienāca prātā prikolīga ideja, un to noformulēt ir vienkārši. Šobrīd pastāv projekti, kuros cilvēki atvēl savus datorus aprēķiniem. Uzliec klienta programmu, tā visu laiku darbojas un, analizējot atsūtītos datus, kaut ko dara. Noderīgu, kā zāļu pret vēzi meklēšanu, vai maznoderīgu, kā citplanētiešu meklēšanu. Vēl var paatšifrēt genomu, tas pietuvinās kāroto vispārējās ģenētiskās modifikācijas ēru. Visi šie projekti daļēji balstās uz serveru tehnoloģijām, nevis uz p2p, jo uzdevumus izdala un savāc serveris. Bet kāpēc gan neuztaisīt tīri p2p projektu, kur dalībnieki gridā sniedz pakalpojumus viens otram, taču nevis šārējot porņuku ar Britniju Spīrsu, bet atvēlot procesora laiku svešiem uzdevumiem?
Visvienkāršāk pielietot šo ideju procesorietilpīgām spēlēm kā šaham (nezinu gan, cik viegli tās ir paralelizēt). Respektīvi, spēlēt jau cilvēki nemaz tik daudz nespēlēs, procesora laika pietiks visiem, ja klienta programma būs visu laiku ieslēgta, bet dalībnieku gridā būs daudz.

Bēdīgākais: protams, visu to jau izdomāja pirms manis. Lūk, piemēram.