Digitālais klaidonis

Te daži saka, ka man ir emocionālā disfunkcija, kā jau daudziem internetčikiem. Un ka nav smieklīgi jokot par beigtiem suņiem un cilvēkiem, kuri kādam bija briesmīgi dārgi.

Īpaši jūtīgām dabām paskaidrošu, ka suņus ar cilvēkiem es blakus noliku ne speciāli, vienkārši tā sagadījās, ka dažādi cilvēki ar mani runāja par vienu un to pašu tēmu.

Bet vispār te ir divi varianti.

Pirmais – esmu sociopāts, kādu pasaulē ir 10-20%. Šie te sociopāti nejūt svešas ciešanas un ilgas. Lūk, pat grāmatu par to uzrakstīja.
https://www.signs-of-the-times.org/articles/show/135284-If+The+Sociopath+Is+Next+Door++-++Move+Upstairs+

Saskaņā ar grāmatu, viņi nekļūst par noziedzniekiem un psihiem tādā skaitā tikai pateicoties ieradumiem un audzināšanai, bet apstākļu spiediena ietekmē pilnīgi vienaldzīgi var nodarīt citiem sāpes vai ļaunumu. Turklāt lielākoties viņu sociopātiju nosaka smadzeņu uzbūve.

Otrais gadījums, visticamākais – strādā kartona siluetu teorija.
Tās būtība ir tajā, ka cilvēks uztver vairumu citu cilvēku nevis kā reālas būtnes, bet tikai kā nereālas bildītes vai pat priekšmetus. Par cilvēkiem viņš zemapziņā uzskata tikai tuviniekus – tos, ar kuriem ilgstoši komunicējis. Diemžēl saites uz nesenu rakstu un pētījumu neatradu.

Tas, ka no bada un slimībām mirst 40 000 bērnu dienā, nekādi neaizkustina mūs, zelta miljardu. Par 50-100 tūkstošiem, kurus mēs te vācam operācijām baltajam cilvēkam, var izglābt simtiem šo mirstošo bērnu, pārsvarā krāsaino, kas vēl vairāk viņus no mums attālina. Bildītes un apraksti, ar kuriem mūs baro ziedojumu vākšanas aģitatori kā maxim-kononenko, maz ar ko atšķiras no mūsdienu mārketinga speciālistu garadarbiem. To mērķis ir izsaukt emocionālu reakciju.
Pirmajā gadījumā: viņš arī ir cilvēks, nevis kartona siluets, tātad jums ir jāizjūt līdzjūtība un vēlme palīdzēt.
Otrajā: tā nav ļaunā megakorporācijas mašīna, kas ražo neērtus, nekvalitatīvus krāmus par saskrūvētu cenu, bet gan mīļi draugi, kas atvieglo tavu dzīvi ar foršu un jau gandrīz kā savu mantiņu palīdzību.

Bet, lūk, ja cilvēks tev ir tuvs, situācija kardināli mainās. Uzreiz jābūt līdz galējībai līdzjūtīgam un nopietnam, pat pēc viņa nāves. Neskatoties uz to, ka tas nevienam nepalīdzēs un neko neuzlabos. Šī sentimentalitāte vai liekulība, atkarībā no jūsu attieksmes pret šīm jūtām, ir ieēdusies vairumā cilvēku pašā dziļākajā līmenī, jo tā tiek ieaudzināta no bērnības un pastiprināta ar nožēlojamo cilvēka smadzeņu uzbūvi. Es nestrīdos, ka paskumt dažreiz var būt noderīgi. Bet, kad cilvēku, kurš šādas jūtas neizjūt un nevēlas izjust, pasludina par bezjūtīgu bluķi un emocionālu kastrātu, man kļūst dīvaini.
Jūtiet līdzi vismaz dzīvajiem, galu galā, ja nevarat just līdzi visiem, bet tikai tiem, kurus pazīstat personīgi vai kurus jums noreklamēja aģitācijās.

Savukārt es diezgan drūmi jokoju un izsakos daļēji tāpēc, ka esmu atsities mātē un vecmāmiņā. Māte saka, lai pēc nāves viņu sadedzina un pelnus izkaisa, bet bērēs lai jautrojas. Savukārt vecmāmiņa visu mūžu bija ateiste, kas nebūt netraucēja viņai pat 78 gadu vecumā dot vaļā un dejot bārā ar pusaudzēm. Bet, kad mēs iemidzinājām suni, viņa brīnījās, kāpēc tik dārgi. Vairāk viņu nekas nesatrauca, lai gan tieši viņa pirms 11 gadiem nopirka un uzdāvināja mums suni.

Bet es pats ārkārtīgi atbalstītu melno humoru par sevi pēc savas nāves. Cilvēki pārāk nopietni izturas pret dzīvi; tas nav tā vērts.