Vakar 14.00 izbraucu uz dabas parku Daugavas Loki. Iztulkot nevaru - skleroze. Loki - tas ir tad, kad upe met līkumus, bet Daugava arī Āfrikā ir Daugava (Krievijā gan Rietumu Dvina, krieviem liela iedomība, viņiem drīkst). Parks atrodas aptuveni 25 km attālumā no Daugavpils, kur es dzīvoju. Bildēju to, kas bija, tāpēc nesodiet bargi, pie mums te nav nekāda Norvēģija, kur absolūti jebkura vieta ir dabas skaistuma šedevrs.
Brauciena karte
Izrādās, būvniecības veikalus jau arī pie mums vāc ārā no pilsētas
Bez komentāriem
Lūk, kā mūsu cilvēki izklaidējas. Stiepj uz mājām visu, kas pagadās.
Un sargāt gigantiskos krāmus liek dzīvniekiem, briesmoņi
Bet ja sunim ir tāda būda (pa labi), tad maksā viņam adekvāti darbam
Milicijas majors šeit gāja bojā 1970. gadā, pildot dienesta pienākumus
Interesanti, ka piemineklis stāv kā stāvējis, un pat uzraksts nav valsts valodā. Nav pie mums nekāda fašisma, re kā!
Labi cilvēki laukos dzīvo
Ja jau var uzcelt dekoratīvu tiltiņu pār pašu izraktu dīķi
Lūk, tie paši loki, šobrīd atrodos Naujenē
Kārtējā kaut kāda baznica, vārdu sakot, baznīca
Plāksnīte vēsta, ka poļi atdevuši savas dzīvības par Latvijas neatkarību 1919.-1920. gados.
Šis krustiņš jau ir acīmredzams jaunāko laiku darinājums - jo nav tulkojuma krievu valodā.
Lūk, arī pats loks. Es atvainojos, bet Daugavas skatu tālāk būs pat pārāk daudz.
Laiviņa gan ir jauna
Man bija slinkums vilkties atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru atbraucu, un es kā megabaikeris bliezu uz dullo pa krastu, kur taciņas kaut kad sen bija – aizvēsturiskos laikos. Rezultātā zāle vietām bija šāda:
Skats gandrīz no acu augstuma
Un velosipēds tajā izskatījās lūk tā
Interesanti, ka pat cauri tādai zvērīgai zālei (nezināju, ka "zāle parastā" var sasniegt tādu augstumu) var puslīdz normāli braukt ar riteni.
Atkal tas pats
Gadījās pat šādi
Sākumam es nolēmu apciemot Dinaburgas pilsdrupas, ar kurām sākās mana pilsēta, kā arī vāciešu realizētā vietējo novadu apguve. Skolā mācīja, ka tās atrodas 19 km attālumā - tomēr neapmānīja.
Kājāmgājēju taka uz pilsdrupām
Kā atbraucu, piesteidzās meitene un piedāvāja nopirkt biļetīti par 0.4 ls, tas ir $0.80. Atteikt šādu sīkumu negribēju, lai dotu savu ieguldījumu dzimtā novada tūrisma attīstībā. Interesanti, ka stāvlaukumā stāvēja tūristu autobuss un pāris mašīnu, tātad es neesmu vienīgais tāds manjaks, kas tādā aukstumā lūkojas uz apšaubāmas interesantības apskates objektiem. Jāsaka, ka uz maršruta īpaši nav ko redzēt, un arī pats tas aizņem labi ja kādas 15 minūtes, bet novadpētniecības mērķiem derēs, braukt līdz turienei nav ilgi.
Eh, tomēr vajag normālu fočiku
Lūk, arī pašas drupas. Pat par drupām kauns saukt.
Vismaz uztaisījuši rekonstrukciju, malači
Pat ar stabiņiem apžogojuši solīdumam
Es, kā īstens trakulis, sāku lēkāt pa piekrastes akmeņiem
Grezni aizpurvojusies Daugava
Kāds asprātīgi pajokojis
Uz akmeņiem sēdēja mikrovardes un vienreiz pat mikrokirzaciņa, bet pozēt neviens negribēja
Dzīve mana, skārdene
Lai iet tā purvā
Toties tur ir atpūtas vieta, pat ar čupu soliņu un mangali.
Akmeņu dārzs teitoņu gaumē
Nezinu, kas tas ir. Varbūt ugunskura vieta?
Lejā pie upes es pacēlu plastmasas pudeli un izmetu miskastē, kas gādīgi bija novietota atpūtas vietā. Starp citu, tur es pirmo reizi ieraudzīju mīklaino zīmīti Privatipašums, tas ir, Privātīpašums. Kāpēc likt šādas zīmītes vietās, kas speciāli paredzētas publiskai piekļuvei, ir ārpus manas saprašanas.
Krustiņi par godu bijušajiem kapiem
Kādreiz šajā vietā bija kapsēta, bet, gatavojoties HES celtniecībai, to vispirms "izpostīja" (infoplakātu terminoloģijā) un pēc tam pārapbedīja. Šie fanātiķi tā drīz visu zemi ar krustiem piebāzīs - cilvēki taču mirst pagaidām, un visiem vajag krustu, pat tiem, kas visas dzīves laikā neko noderīgu nav izdarījuši.
Ironiski, ka arī HES projektu apglabāja - kā tad, taču jāsargā daba. Es jau esmu par, tikai zaļie psihi tagad grib arī jaunās AES projektu Lietuvā apglabāt. Bet elektrību no kurienes raut? No vardēm, kuru mums te ir mudžēt mudž?
Ar ko kūts drupas sliktākas par pils drupām? Te pat ir kaut kas saglabājies
Iebraucu velns viņu zina kur
Visur tagad ir Vladi, mans vārds kļuvis par popsu. Cita lieta agrāk - daudz jūs zināt cilvēkus vārdā Vladislavs, kas vecāki par 25 gadiem?
Toties tālāk bija interesants stāsts. Aizbraucu es nesaprotami kur, jo papīra kartes es nicinu, bet GPS pirkt lauž retu velobraucienu dēļ. Tāpēc mani gaidīja nepatīkams pārsteigums - es atdūros pret šlagbaumu ar uzrakstu: Privatipašums, Nepiederošiem V. Bet, tā kā neesmu tas karstākais kapitālisma piekritējs, toties savā ziņā esmu spontāni nesaprātīgu rīcību piekritējs, man nospļauties par to zīmi un es droši apgāju šlagbaumu. Labi vēl, ka egle sānos izaugt vēl nebija paguvusi. Lēmums izrādījās pareizs - nekaunīgie kapitālisti nokampuši sev vienu no labākajiem Daugavas gabaliņiem, turklāt vēl arī labiekārtojuši to.
Sametuši akmeņus un elkus, pēdējos es gan kaut kā aizmirsu nofočēt
Nekādu ēku turklāt šajā zemesgabalā nav. Kaut es tā dzīvotu!
Skats ļoti patīkams, pat šņācošas krāces ir, kas Daugavā ir retums
Lūk, ir, gan ne elks, bet jūrnieks
Tālāk es pēc sava paraduma bliezu pa krasta augšu caur mežu, un grūti izejama taciņa izveda mani pie lūk šāda brīnuma.
Lapenīte meditācijām mēnessnīcā, toč
Krasta malā, kā nākas
ŪŪŪ, buržuji iekārtojušies
Cilvēki saprot drēbi - pat raudamais akmens ir
Es domāju to gleznu ar Aļonušku, jā. Un vēl O'Tūlam "Goblinu rezervātā" bija sēdināmais akmens, ja kādam tas kaut ko izsaka. Starp citu, garstāsts ir absolūti ģeniāls.
Izbraucu aiz zīmes - vairs var negaidīt sāls devu pakaļā
Un šī jau ir piknika vieta visiem
Perspektīva vardēm
Ar pūlēm atgriezies uz asfaltētā ceļa, nolēmu, ka šodienai pietiks. Taču, uzrāpies atpakaļ kalniņā, kur es uzstādīju jaunu maksimālā ātruma rekordu - 57 km/h, es ieraudzīju kārtējo tūrisma norādi, kādu pie mums pateicoties Eiropas Savienības gādībai ir atliku likām. Norāde vilināja ar kaut kādu skatu torni un tūristu taku veselas stundas garumā, un es nespēju pretoties, lai gan biju jau krietni saguris. Vissūdīgākais, ka nācās braukt 9 kilometrus pa granti ar trepi - lielo velosipēdista ienaidnieku.
Perspektīva no varžu skatpunkta
Un milžu
Kā redzams, līdz tornim es tiku, turklāt gruntsceļa viducī. Tur atkal atradās zīmīte "Privatipašums", kura šoreiz nesa kaut kādu slodzi: tā stāvēja zem zīmes "Ķieģelis", ko es droši varu tā saukt, jo autovadītāja tiesību man nav. Citādi mans CSN skolotājs droši vien apgrieztos kapā. Zem torņa, starp citu, uzspļāvuši uz zīmi un ievīstījušies jakās, dzēra alu jauni cilvēki un bābas.
Cilvēka draugi ābolus neēda, taču arī prom iet nesteidzās
Fotoaparāts viņiem patika labāk par āboliem, spriežot pēc visa – ostīja ar baudu
Galu galā es tiku arī līdz solītajai Markovas takai, taču kasiera būdiņa bija ciet, jo bija pāri sešiem. Nācās soļot pa taku kā zaķim.
Atkal apmāns - uzraksts vēsta "Markovas pilskalns". Pašu pilskalnu neredz
Slikti mēs mākam miglu acīs pūst - japāņi būtu uzcēluši speciālu pilskalnu tūristiem un uzrakstītu "Izveidošanas datums nav zināms". Ņemot vērā viņu centību, droši vien to datumu būtu arī izdzēsuši no visiem dokumentiem.
Vietām taka bija diezgan drūma, man pat kļuva neomulīgi
Maršruta galapunkts, vai nē, nav skaidrs
Jebkurā gadījumā te atkal bija zīmīte "Privatipašums", un tālāk es neaizgāju. Laika nebija, fočikam bača nosēdās, bet pats galvenais – kājas knapi vilku, un priekšā bija vēl 30 km.
Atpakaļ es braucu kā rūdīts matracnieks (baikeru terminoloģijā), taisīju pieturas ik pēc 5 km. Galvenā problēma bija tā, ka visu ceļu braucienā bija auksti un ļoti vējaini. Pa šoseju es varu mīt ar 30 km/h, ieskaitot nelielus kalniņus, bet uz lielākiem ātrums nokrītas līdz 25-20 km/h. Bet te knapi izdevās ripināt uz 15-20 km/h, kalniņos pat 10. Par laimi, mājās tomēr atgriezos, pa ceļam uzkožot ābolus no bezmaksas dārza.
Mājās es atgriezos 21.00. Kopumā nobraucu 75 km 7 stundās, un kājām nogāju kādus 4 kilometrus pa stipri šķēršļotu apvidu. Vidējais ātrums pēc kompja 12 km/h, bet ticēt tam nevar - es aizmirsu to izslēgt atpūtas brīžos un uz kājāmgājēju takām.
Kopumā bija forši, taču nākamreiz es braukšu līdz galamērķim ar vilcienu, ja sanāks - dikti jau nu auksts un vējains palicis, un arī šoseja biedē ar mašīnām, lai gan tās man brauc garām pa platu loku.