Hm, te viens kruts čalis pateica, ka viņam esot garlaicīgi, jo es neko nerakstu.
Tas ir jālabo.
Esmu izlasījis visādas grāmatas, īsi izklāstīšu iespaidus.
Sagrābstīju idejas, ko lasīt, no šejienes, jo es jau esmu neintelektuāls lohs.
Nīls Geimens, Amerikāņu dievi.
Grāmatiņa jautra, autors valodu pārvalda, īpaši uz smadzenēm nespiež. Grāmatā eleganti un maigi iepīta daudzu tautu mitoloģija, to var saukt par "skaistu postmodernismu". Lasīt var. Lejupielādēt FB2
Vernors Vindžs, Karstais laiks Fērmauntas vidusskolā
Onkulis Vernors kā futūrists un fantasts-zinātnieks ar fantāziju ir neaizvietojams un ģeniāls, ko tur daudz. Lasīt var vienmēr un visas viņa grāmatas. Es vispār lasīju krājumu "Viltus trauksme", un tas viss tiek ieteikts lasīšanai. Lasīšana nav no tām vienkāršākajām dēļ izdomāto pasauļu sarežģītības, ko vārdiem, turklāt vēl tulkotiem, aprakstīt nav vienkārši, turklāt arī fizika vismaz kaut kā ir jāsaprot.
Maiks Rezniks, Septiņi Olduvajas aizas skati
Nekā īpaša, kartonīgi un pagarlaicīgi, bet lasīt var. Par mums super-svešiem citplanētiešiem, kuri spriedelē par cilvēci. Tādas grāmatas vienmēr izskatās nepārliecinoši. Lai kā arī necenstos, citplanētieši sanāk falši un līdzīgi cilvēkiem. Lemam "Solārī" tā nav, nu bet tas jau ir Lems.
Gordons Diksons, Pazudušais
Te laikam jāsāk lasīt sērija no sākuma, bet negribas. Pēc būtības tā nav fantastika, bet proza ar viltojumu uz nopietnību. Nepaķēra, tāpēc ka nav svaigu ideju, bet lasīt "par dzīvi" man ir garlaicīgi. Labāk aiziet padzīvot reālajā.
Barijs Longjērs, Mans ienaidnieks
. . . un turpinājumi
Kopumā - citplanētieši atkal ir pārāk jau nu līdzīgi cilvēkiem, redzams tāpēc, ka grāmata nav jauna. Vēl ir ļoti daudz neticamu situāciju, it īpaši tādu, kas ir pretrunā ar evolūcijas teoriju, kā es to saprotu. Taču intriga ir klātesoša, personāži ir dzīvi un emocionāli, lasīt ir interesanti.
Frederiks Pols, Vārti
Grāmatiņa no tām, kas pēc skata ir diezgan garlaicīgas, bet pēc izlasīšanas saproti, ka viss ir uzbūvēts viltīgi, un tu sāc izjust pret to zināmu cieņu. Var lasīt vai ne - grūti pateikt, drīzāk jā.
Apkopojot, var teikt, ka mūsdienu fantasti sarežģītības ziņā ir par kārtu pārspējuši priekšgājējus. Acīmredzot attīstība, vismaz kaut kādā plaknē, eksistē, citādi vecās grāmatas tiktu uztvertas vienā līmenī ar jaunajām. Bet tā nesanāk. Vernors Vindžs zīmē gigantisku nākotnes pasauli ticami un detalizēti. Viņa citplanētiešiem kā civilizācijām aiz muguras ir tūkstošiem gadu ilga attīstība un vēsture, un viņi uzvedas atbilstoši. Savukārt citplanētieši vecajās grāmatās ar tādu sīkumu kā koncepcijas un tēla veselums , neapgrūtinās, jo toreiz arī tāpat gāja cauri. Kaut kā līdzīgi kā vecajās filmās - tagad redzams, ka tie ir cilvēki maskās, bet toreiz tauta gribēja kaut ko brīnumainu un alkatīgi skatījās uz to, ko dod.
Kā uzbraucienu vecajām grāmatām to nevajadzētu uztvert. Tajās ir diezgan daudz savu labo pušu - teiksim, humānisms un notiekošā normalitāte. Tas ļoti labi redzams Saimaka grāmatās. Pat Džo Holdermana grāmatā "Bezgalīgais karš", par spīti visam kara ārprātam un bezjēdzīgumam, notiekošais ir saprotams un tuvs divdesmitā gadsimta cilvēkam. Pamēģiniet to pašu pateikt par "Uguns virs bezdibeņa" vai "Hiperionu", kuros notiekošā mērogs un spriedze liek lasītājam iekrist transā.
Kāpēc tas tā notiek, ir saprotams. Ne man jums stāstīt par globalizāciju, mūsdienu cilvēka nedrošību par realitāti un rītdienu, kā arī par visa esošā un dzīves kopumā sarežģīšanos.