Man labas domas nāk prātā naktī, kad kompis jau ir izslēgts, un arī gulēt gribas. Kā gan lai tās pārceļ uz žž? Ierunāt diktofonā?
Nav svarīgi. Jebkurā gadījumā, neaizmirstiet, ka žž vienmēr ir bijusi un joprojām ir liela nozīme visdažādākajām provokācijām: atklātām un slēptām. Nevajag uz tām uzķerties, kā to dažkārt dara pat grandi.
Lūk, piemēram, raksta fantasts Gromovs:
"Krievu arkānu" jau ir nopiratējuši. Ejiet jūs ratā, smieklīgie cilvēki, kas mēģina pieradināt pirātus pie civilizētas apiešanās ar autortiesībām! Ceru, ka jūs no sirds aplauzāties, atbrīvojot "ekoloģisko nišu" uzmācīgākiem darboņiem. Ļoti ceru.
Bet viņam atbild glamūrīgais rakstuķis Bagirovs:
Draudziņ, Jūs taču esat mudaks. Es, piemēram, priecājos par katru manas grāmatas lejupielādēto eksemplāru ne mazāk kā par nopirkto. Jo es rakstu tādēļ, lai cilvēki lasītu, nevis ar mērķi tirgoties ar grāmatām. Un Jūs esat nevis rakstnieks, bet bariga.
Gromovs reaģē kā normāls cilvēks, bet nav teikts, ka tas ir labākais variants:
To pašu varēja pateikt vēl aizvainojošāk, bet vismaz korekti. Par rupjību saņemat nopelnītu banu.
Skaidrs taču, ka Bagirovs tādā vīzē sevi bīda. Ja ieiet viņa žž (saiti nedošu acīmredzamu iemeslu dēļ), redzams, ka viņam tā ir dzīves norma. Turklāt viņš to dara rupji un prasti, atšķirībā no tādiem meistariem kā Apazhe.
Protams, nav universālas receptes, kā rīkoties provokācijas gadījumā. Vienīgais, kas nāk prātā - nereaģēt vispār, bet tas ir garlaicīgi. Jebkurā gadījumā, ja reiz iesaisties, esi pārliecināts par saviem spēkiem, citādi par lohu sabiedrības acīs vari kļūt tu pats.