Otrajā dienā es nebiju, jo bija trešdiena. Aizbraucu uz trešo, piektdien.
Šī gada festivāla simbols ir kukaiņi. Tāpēc uz biļetes spieda zīmogu ar to attēliem - katru dienu citu. Bija tur sienāzis, skudra, vabole un egle, kura, lai gan nav kukainis, toties ir kopīgs festivāla simbols.
Jaukas dekorācijas pie ieejas
Bildes es gandrīz nefotografēju, un tam ir miljons iemeslu. Piemēram, es pilnīgi nemāku bildēt, fočiks man ir nekāds, negribas traucēt mūziķiem ar zibspuldzēm, bet sev - novēršot uzmanību no mūzikas. Par laimi, mans draugs, kurš varbūt nemaz nav viltus panks, bet viltus emo, ne tikai pats fočēja, bet arī atrada citu sabildēto netā. Bildes ar rāmīša stilizāciju pieder cilvēkam vārdā Gatis Graudins, un es tās šim ierakstam aizņemšos saskaņā ar saviem uzskatiem par to, ka visu internetā var izmantot tā, kā atļauj CC NC-BY-SA licence, ja vien autors nav nepārprotami aizliedzis.
Biļete ar zīmogiem
Ierados es ļoti, ļoti agri, pateicoties nepareizai biļetei (kaut kāds ļaunais liktenis). Paspēju izstaigāt Rīgas tirgu, iespaidojoties no dārzeņu un augļu pārpilnības, kā arī labā laika. Pēc tam atbraucu desmit minūtes vēlāk par oficiālo sākumu, taču iekšā vēl nekas pat nedomāja vārīties. Gluži pretēji, es iegāju bez biļetes un truli staigāju šurpu turpu, kamēr mani maigi un kulturāli neizraidīja no lielās zāles, kur skaņojās mūziķi.
Stingrā saskaņā ar kontrkultūras principiem, festivāls norisinājās lūk šādās jautrās ēkās
Galu galā elektroniskajā zālē (kura ir mazāka izmēra) savu setu sāka pusmūža turku onkulītis Analogue Suicide, turklāt cilvēku bija kādi 20, un logi pat nebija aizklāti. Mēs izdzirdējām analogo sintezatoru troksni uz veca japāņu šausmeņa fona (es šo vārdu tā rakstu, un man nospļauties, ko jūs par to domājat). Šausmenis man patika, lai gan es tos vispār principā neskatos (negūstu baudu), bet mūzika - ne pārāk, pārāk garlaicīga, vienkārši neagresīvs noizs bez asumiņa. Tāpēc labāk pieminēšu filmas sižetu.
Kadrs no filmas
Tajā jaunam cilvēkam rādās, ka viņš ir radījums no caurulēm un vadiem. Bet pēc tam viņam šķiet, ka tāds radījums ir meitene, ar kuru viņš iepazinies. Beigās izrādās, ka briesmonis tomēr ir viņš, un ar urbi, kas viņam ir dzimumlocekļa vietā, viņš aizurbj meiteni līdz nāvei.
Turpat blakus, pie Daugavas attekas
Nākamais uzstājās latviešu mūziķis Kodek. Tas bija jauns cilvēks, kurš zvērīgi dejoja un kolbasījās pie popmūzikas, metāla un citu žanru breikkora sagraizījuma.
Kodek
Entuziasmu var apskaust, taču mūzika ir tikpat garlaicīga kā iepriekšējam biedram. Ja pirmajam bija daudzveidības trūkums un pamatidejas drūmums, tad šim bija vērojams pārpalikums, kopā ar tieši tādu pašu pamatidejas drūmumu. Svešas mūzikas kalnu šķērēšana nevar aizstāt radošo domāšanu, lai cik patētiski tas arī neizklausītos. Turklāt pēc Sataniccultworkshop šajā žanrā ir grūti pateikt ko jaunu.
Kodek un viņa līdzstrādniece
Centrā karājas ieteikums pamest zāli, ja jums ir pārāk skaļi
Pēc Kodek uzstājās ukraiņu meitene Katerīna Zavoloka. Viņa ir liela meistare, tāpēc uzstāšanos gaidīju ar nepacietību. Diemžēl pūļi, kas bija klātesoši uz Kodek, pēkšņi izklīda bez redzama iemesla. Toties tas ļāva man apsēsties tieši centrā uz krēsliņa un iedvesmoti klausīties elektroniku ar ļoti oriģinālu ritmisko struktūru un fonu stipri izstieptu un izkropļotu ukraiņu etnisko dziedājumu veidā.
Zavoloka
Katerīnas mūzika ne pārāk līp pie ausīm un dvēseles, toties dod barību prātam. Žēl, ka bez manis setu novērtēja tikai divi krievvalodīgi čuvaki. Mēs ar viņiem pēc uzstāšanās bļāvām "ahujenno". Viens no viņiem, mūziķis vārdā Vjačeslavs, bija ar Zavoloku pazīstams un nedaudz parunājās, bet es, personīgi izteicis savu sajūsmu par mūziku sarunas sākumā, tālāk pieticīgi stāvēju maliņā un noklausījos.
Zavoloka @@ Skaņu Mežs 2008, Riga, Latvia from Vladekk on Vimeo.
Kā vēlāk izrādījās, elektroniskā zāle iztukšojās tāpēc, ka tauta aizgāja uz lielo zāli - tur savu setu sāka projekts Antarktīda. Tā ir Gas of Latvia, par kuru es rakstīju pagājušajā gadā, kā arī trokšņotāja vārdā Jēkabs Voļatovskis un vokālista vārdā Imants Daksis sadarbība.
Antarktīda lielākam efektam apūta klausītājus ar vējiņu
Viens no biedriem dūca ar sintezatoru, uz kura krieviski bija rakstīts "Elektronika", otrs - dūca ar ģitāru, bet vokālists dūca ar balsi, ja tā var izteikties. Spriežot pēc brošūras, Imants ir pazīstams ar psihedēlisko folku un popu, bet Gas Of Latvia producēja viņa albumu. No uzraksta mājaslapā: "Pasaulei vajadzīgs šamanis" var aptuveni saprast, kādu darbības virzienu viņš ir izvēlējies.
Šamanis
Es atnācu uzstāšanās beigās, kad arī instrumentālisti bija piegājuši pie mikrofona un sāka izdvest garu, stieptu šamaniska rakstura skaņu. Ar to arī beidza.
Mūziķi palīdz vokālistam
Starp citu, jau vairāki cilvēki man teikuši, ka Gas Of Latvia un sabiedroto uzstāšanās pagājušajā gadā, kuru es tā slavēju, vairākums novērtējis kā absolūti izgāzušos. Tomēr, šo cilvēku vidū ir indie roka fane placebokid un deju eksperimentālā kolektīva Mouse On Mars cienītāja, tāpēc norakstīsim šādus viedokļus uz gaumes atšķirībām.
Tikmēr elektroniskajā zālē arī kaut kas gatavojās, bet manis tur nebija, tāpēc turpināšu stāstīt par galveno zāli. Tajā mums rādīja taisnstūrus un svītras drammašīnas Optical Machines pavadībā, kuras viltīgā mašinērija lampas un dažāda kalibra sietiņu veidā bija savienota ar sintezatoru. Lampas gaisma tika projicēta uz ekrāna, bet sietiņi, kurus pārvietoja viens no kolektīva dalībniekiem, modificēja fotonu plūsmu, radot dažādus paternus, turklāt saistītus ar skaņu.
Viltīgās Optical Machines ierīces
Optical Machines @@ Skaņu Mežs 2008 from Vladekk on Vimeo.
Patiesībā, vieglāk parādīt nekā pastāstīt. Fragmentā ir divas daļas, katra pa 30 sekundēm.
Mūziķi, kas uzstājās pēc optikas cienītājiem, pieprasīja, lai publika stāvētu, jo tā vajag viņu mūzikas pareizai uztveršanai. Es jau biju iedomājies, ka dejosim, bet draudīgais seta nosaukums šo domu nedaudz apdzēsa.
Haswell & Hecker UPIC Diffusion Session (Warp Records, Warner)
Kā izrādījās, man bija taisnība abos punktos, lai cik dīvains jums šāds paziņojums nešķistu. Biedri Hasvels un Hekers ir speciālisti digitālajā noizā, bet ne parastā, bet ar lāzera-gaismas efektiem. Šoreiz seta nosaukums ideāli atbilda tā saturam - tā patiešām bija noiza smadzenēs iekļūšanas sesija, ko nodrošināja ārprātīgs skaļums, visuresošie zaļie lāzeri un krēslu trūkums.
Neskatoties uz visu to, bet varbūt tieši pateicoties tam, es īpaši neaizrāvos. It kā jau arī ārkārtīgi jaudīgi, profesionāli un caururbjoši (kalambūrs), bet nepaķer. Varbūt vajadzēja ieņemt dopingu, bet es kopš jaunā gada neko nedzeru, bet neko stiprāku par kofeīnu jau sen nelietoju, kur nu vēl tagad. Toties kofeīnu - lielos daudzumos - vismaz trīs krūzes stipras tējas dienā. Bet festivālā es dzēru ļaunumu, proti, Coca Cola Zero, un gandrīz pirmo reizi mūžā - enerģijas dzērienus, turklāt tikai īslaicīgiem nolūkiem, lai uzturētu ķermeni un prātu možā stāvoklī. Lai jūs sajustu, cik intensīvs bija sets, un kā man pēc tā sāpēja ausis, es jums ielikšu video, kas ir divreiz garāks nekā parasti. Skatieties visu, tur viss ir atšķirīgs.
Haswell & Hecker UPIC Diffusion Session @@ Skaņu Mežs 2008 from Vladekk on Vimeo.
Pēc trokšņotājiem-izklaidētājiem, kuri uzgāza mums auksta glamūra ēras digitālā noiza spaini, uzstājās Lokai, bet par viņiem un hedlaineriem - rīt. Starp citu, pirmais punkts par dejām ir patiess tāpēc, ka pie šīs mūzikas seta beigās meitene dejoja "lēno". Patiesi, Skaņu Meža apmeklētāji ir stipri garā.
Klausītāji