Nākamie — Lokai. Šie biedri no Austrijas ārkārtīgi nesteidzīgi dūcināja ģitāru un ļoti lēni dauzīja šķīvjus, tādējādi man diezgan stipri atgādinot grupu Radian, kuras albumu es gan tā arī nespēju noklausīties līdz galam. Smieklīgi, ka līdzība izrādījās nebūt ne nejauša: Radian dibinātājs tieši spēlē Lokai. Iespaidi par uzstāšanos ir mazliet bezkrāsaini. It kā normāli, bet kaut kā neaizrauj. Un it kā nevarētu teikt, ka garlaicīgi, tomēr klausīties kaut kā īsti nevelk. Tiesa, cilvēks ar koferīti–efektu ierīci situāciju uzlaboja: pēc tam, kad viņš grozīja kloķus un spieda pogas, skaņas raksturs stipri mainījās, tā vairojot interesi.
Lokai
Starp citu, mans draugs
viltus <birka pēc gaumes> Lokai uzstāšanās laikā devās uz elektroniskās mūzikas zāli gaidīt The Bug, kuru es viņam biju izreklamējis. The Bug parādījās tikai pēc 20 minūtēm, un viltus emo (pat ne emo, bet drīzāk hipsters, kā es nesen uzzināju) riskēja nokavēt Colleen. Taču viņa gaidīja, kamēr atbrīvosies aparatūra, bet mēs pusstundu sēdējām un priecājāmies par tukšo skatuvi. Es pat aizgāju paskatīties The Bug, taču bez drausmīgi skaļas, nekvalitatīvas skaņas un repojošas „Big Mama” formāta melnādainas tantes neko neatradu. Video nelikšu — neredzu jēgu.
Tagad par Colleen. Ja kāds nezina, tā ir meitene no Francijas, viņu sauc Sesila Šota, un viņa rada skaistu un psihedēlisku, lai gan vienkāršu mūziku. Būtība ir šāda: tiek ņemti akustiskie instrumenti, ierakstītas atkārtojošās pasāžas un klātas cita citai virsū, pievienojot aiztures un atbalss efektus. Sanāk kārtaina kūka no stieptām augstām skaņām, kuras izdzirdot uzreiz iztēlojies kristāla pilis vai kaut ko tamlīdzīgu.
Sesila izskatās kautrīga un mierīga, koncertā spēlē dažādus akustiskos instrumentus. Vispirms — Viola Da Gamba, mūsdienu čella priekšteci no Renesanses laikmeta. Pēc tam flautu un ģitāru, kā arī šķindināja zvaniņus. To visu viņa ierakstīja vienkāršā semplerī ar pedāli, ko spieda ar kāju (šķiet), un pēc tam jau spēlēja uz semplera skaņu fona.
Colleen @@ Skaņu Mežs 2008 — Viola Da Gamba no Vladekk vietnē Vimeo.
Kopumā — man patika mazāk nekā albums. Tajā ir melodijas, pārdomāta struktūra, daudz dažādu instrumentu, un tie spēlē vienlaikus. Bet te — nospēlēja flautu, ierakstīja flautu, nospēlēja ieraksta pavadījumā. Toties bija ļoti smieklīgi vērot, kā apmeklētāji, kuri pirms tam klausījās drausmīgu troksni un vispār izskatījās mazliet neformāli, sēdēja, baidīdamies pakustēties, lai ar troksni neizjauktu „akustiskās telpas trauslo maģiju”. Pēdiņās tāpēc, ka tas ir klišejiski, turklāt jautājums, vai maģija vispār bija. Galu galā nevar taču teikt, ka brīnums rodas pats no sevis, ja esi trausla izskata meitene un spēlē čellu, pārmērīgi lietojot senus psihedēliskus efektus.
Colleen @@ Skaņu Mežs 2008 — ģitāra no Vladekk vietnē Vimeo.
Lai gan vispār — uzstāšanās bija laba, īpaši daļa ar ģitāru. Bet man ir kā „Karā un mierā” — cilvēks ir vāja būtne, un viņa gara stāvoklis ir atkarīgs no ārējās pasaules apstākļiem un nejaušo skaitļu ģeneratora. Ar to es gribu teikt, ka lielākā daļa setu man patika. Bet reizēm viss tā apnīk, ka gribas vispār aiziet. Tad pēkšņi atkal patīk. Un tā var būt ne tikai dažādās uzstāšanās reizēs, bet pat vienas uzstāšanās laikā. Principā es arī neapstrīdu, ka pats esmu emo.
Colleen @@ Skaņu Mežs 2008 (flauta) no Vladekk vietnē Vimeo.
Pēc Colleen uzstājās islandiete Hildur Gudnadottir, kura spēlēja čellu un kuru pavadīja plikgalvains vīrs brillēs — BJ Nielsen. Vīrs peldēja dūmos, kurus organizatori laida pārāk centīgi, un ar grūtībām saskatīja savu klēpjdatoru, kas pastiprināja un pārveidoja čella radīto dūkoņu. Ne pārāk pārliecinoši, bet varat paklausīties un izlemt paši.
Hildur Gudnadottir & BJNilsen @@ Skaņu Mežs 2008 no Vladekk vietnē Vimeo.
Pēdējā uzstājās indīfolka dīva Marissa Nadler. Viņa visa bija sarkanā, gluži kā Zavoloka. Viņas izskatā ir kaut kas grieķisks, un vēl viņai ir trīs ģitāras un trīs mikrofoni. Marisa bija neizsakāmi pārsteigta, ka uzstājas divos naktī, un sacīja, ka viņai tas ir pirmo reizi, bet tik un tā iznāca uz bis. Jāsaka, ka festivāla pēdējās dienās publika uz bis sauca vien retu kuru, un, pat ja sauca, neviens neiznāca. Tiesa, tiem izpildītājiem, kuri spēlē nepārtrauktu plūsmu, nevis atsevišķus skaņdarbus, būtu dīvaini iznākt uz bis, bet tādu taču bija vairākums.
Taču Marisa spēlē dziesmas — pēc skanējuma un balss kosmiskas dziesmas. Marisa ir mecosoprāns, proti, otrā zemākā sieviešu balss operā. Interesanti, ka pazīstamajai popdziedātājai Šakirai ir kontralts, proti, pēc klasifikācijas viszemākā sieviešu balss. Man ir interesanti — kāpēc viņu balsis klasificē pēc operas mērauklas? Pēc dzirdes tām patiešām piemīt zināma „operiska” ievirze un spēks, bet vai pastāv kādi formāli kritēriji?
Starp citu, runājot par Šakiru, viņas intelekta koeficients ir 140, viņa pati raksta mūziku un tekstus visām savām dziesmām un runā sešās valodās.
Tomēr šobrīd mēs nerunājam par viņu. Tiesa, par Marisu varu teikt vien to, ka, lai gan viņas mūzika skan majestātiski un vērienīgi, man tā ir sveša un garlaicīga, jo faktiski tā tik un tā ir bardu dziesma, ko es nespēju sagremot nekādā mērcē. Mūzikai jābūt daudzveidīgai un oriģinālai skanējuma ziņā — bet kas gan var būt vairāk novazāts par akustisko ģitāru. Vienīgais prieks — ģitāra ir papildināta ar atbalss efektu, bet Marisas balss var sacensties ar sarežģītu instrumentu.
Ko var teikt par trešo dienu kopumā?
Visvairāk iepriecināja Zavoloka. Colleen — lieliski, bet albums ir labāks. Pārējais — troksnis un līdz debesīm uzgriezta skaņa jau sen ir apnikusi, ar to publiku nepārsteigsi. Mūziķiem jāmeklē kaut kas jauns un nav jāpārspīlē ar „organisko plazmas plūsmu”, kā arī jāuzlabo aparatūra, citādi visi dūcekļi un trokšņotāji saplūst vienveidīgā putrā.