Par ASV nebūs, piegriezies. Lasu visādas muļķības vikipēdijā un pārstāstu jums krieviski. Protams, šī nodarbe ir cienījamāka nekā idiotisku blogu lasīšana LJ, kas būtībā nav mazāk stulbi kā fishki.net, bet vienalga. Tas, ko reāli kruti ir darīt vasaras vakarā, ir būt pie dabas, ar ko es šodien arī nodarbojos - vizinājos ar velosipēdu.
Starp citu, es tam nomainīju aizmugurējos zobratus (kaseti) un ķēdi - no ziemas un kopšanas trūkuma viss bija nodilis lupatās. Jaunās detaļas strādā neslikti, turklāt ražotājfirmas nosaukums krievu ausij ir smieklīgs - SRAM. Kasete parasta, PG-830, ķēde nedaudz augstākas klases - PG-880 vai kaut kā tā. Es tajā visā neko nesaprotu - meistars Trek veikalā teica, ka vieglāk ņemt vienkāršas un mainīt biežāk, nekā pirkt dārgas. Pēdējām ir jēga tikai tad, ja tu brauc daudz un smagos apstākļos - pa dubļiem un peļķēm. Cenas, starp citu, normālas - ne stipri augstākas kā slavenajā veikalā ChainReactionCycles, kur iepērkas visi velofetišisti, tas ir, velosipēdu apgreidu cienītāji. Pie viena es nopirku vēl universālo instrumentu baikam, smēri, kas labāka par eļļu, ielāpus ar līmi un mašīnīti ķēdes tīrīšanai. Tā ļauj tīrīt ķēdi, nenoņemot to no velosipēda. Aktuāli tādam sliņķim kā man. Lai gan mans slinkums ir tik drausmīgs, ka līdz šim es vispār neko neesmu tīrījis, neskaitot salīdzinoši retu baika mazgāšanu.
Vizinājos es ap Lielo Stropu ezeru, nobraucu ne tik daudz, kilometrus 25, bet tas man aizņēma veselas divas stundas - pārāk jau nu šķēršļots apvidus, vietām gandrīz ar kājām gāju, vietām lauzos cauri mežam. No ērcēm BAIDOS, poti slinkums bija uztaisīt, kā jau man tas parasti notiek. Toties, kamēr tēloju kroskantrī, tas ir, braukšanu pa bezceļiem, pretējā ezera krastā no slimnīcas
ieraudzīju šo to interesantu.
Kāds nopircis tieši pie krasta zemes gabalu, uzbūvējis tur koka mājiņas. Tā kā ezers no tās puses ir aizaudzis, attīrījis krastu no augājiem un uztaisījis milzīgas laipas 100 metru garumā. Tas viss ir brīnišķīgi, bet viena nianse visu sabojā. Piekļūt šai vietai no vienas puses gandrīz nekādi nevar - es gāju pa pļurkstošu augsni cauri vilkvālītēm (par kurām jūs domājat, ka tie ir meldri).
Vilkvālīte
Ja iet caur mežu, atdursies sētā, vai vispār iestrēgsi biezoknī. No otras puses tikt var, ir taka, bet tā ir aizšķērsota ar pienaglotu dēli. Ja nu kāds nezina - 5 metrus no piekrastes joslas Latvijā nevar padarīt par privātīpašumu. Tas ir, aizšķērsojot ceļu, šie kropļi vienkārši neļauj man izmantot ezeru un zemi, kas viņiem nepavisam nepieder. Skaidrs, ka viņi grib pievākt labiekārtoto teritoriju sev, motivējot to ar darbu, ko viņi tur ieguldījuši. Bet valsts un likumi ir vajadzīgi tieši tādēļ, lai nekas tāds nenotiktu. Interesanti, ko uz šādiem gadījumiem atbild visādi tur galējie privātīpašuma un minimālas valsts iejaukšanās atbalstītāji?
Ja jūs gribat zināt, kur šie prettautas skopuļi iekārtojušies, lūk, jums koordinātas vikimāpijā. Vai pat foto no Google Earth simbionta - servisa Panoramio.
Ziemā tur var nokļūt pa ledu, bet jēgas nav.