Tikko atgriezos no veloizbrauciena.
Braucu gandrīz turpat, kur pērn – pa šoseju uz Krāslavu, garām dabas parkam Daugavas Loki. Šoreiz ieurbos tālāk – par manu mērķi kalpoja ciems un ezers Tartaks. Pa ceļam ievērtēju velotaku Nr.22. Kāpēc tāds numurs, un kur ir iepriekšējās – man nav ne mazākās nojausmas.
Piedzēruša elektriķa trajektorija
Taka atrodas kaut kur ap nobrauktuvi no šosejas (dzeltenā krāsā), uz ceļa atzīmēta ar koka zīmi, jo ir daļa no parka Daugavas Loki. Smieklīgi ir tas, ka takas galā stāv zīme “peldvieta”. Es nolēmu pārbaudīt, kas tā par tādu vietu – aizčāpoju pa taciņu. Sākumā manām acīm pavērās neliels skatu tornītis-būdiņa 10 metru augstumā, kādus parkā daudzviet ir salikuši. Bet ironija slēpās tajā, ka būdiņa no visām pusēm bija noaugusi ar biezu mežu – no tās var redzēt tikai pļaviņu, no kuras tu tajā uzkāpi. Tālāk – vēl trakāk. Nokāpis pa zvērīgi stāvu taku, kuru nepievarētu 80% tūristu, es atklāju, ka solītā ūdenstilpe – ir upe Daugava. Turklāt tikt līdz tai ir praktiski nereāli – viss aizaudzis ar parasto zāli un nātrēm līdz krūtīm, bet pie ūdens - ūdenszāles un dūņas. Proti, par nopeldēšanos šajā vietā var pat nesapņot.
Tālāk es rullēju pa briesmīgas kvalitātes meža ceļiem un buksēju smiltīs tā, ka periodiski gāju kājām. Vienīgais, kas šādas mocības attaisno – visādu meža zālīšu elpu aizraujošie aromāti, kas saulē jūtami vēl spēcīgāk. Kad ceļš pārvērtās par ugunsdzēsības grāvi, biju jau pavisam nolaidis rokas, bet te pēkšņi ieraudzīju kaut ko pelēku. Tas bija asfalts – milzīga laime hibrīdologam, kurš krosa kantrī iespaidus bija atēdies līdz kaklam. Hibrīds, ja kāds nav lietas kursā, ir tāds velosipēds, kuram vispār jau biežāk būtu jābrauc pa asfaltu, bet ja tas nobrauks uz slikta/grunts/ceļa, arī izturēs.
Tātad, asfalts tur nebija vienkārši tāpat, es biju aiz dzeloņstieplēm. Bet dvēsele tā rāvās uz cietu virsmu, ka es atradu stieplēs caurumu un spiegu garā izlīdu cauri. Laime gan ilgi neturpinājās – pēc simts metriem atklājās, ka esmu piebraucis pie izbraukšanas vārtiem. Par nelaimi, slēgtiem. Bet man par prieku, stieples pie vārtiem bija satrunējušas un sabirka pašas, kad mēģināju tām tikt cauri. Pat nedomājiet, ka es tām palīdzēju – man taču tāda Leatherman Skeletool kā Tjomam Ļebedevam nav, kaut arī gribētos.
Leatherman Skeletool aka noderīgs multiinstruments
Tā nu, veiksmīgi un dzīvam izkļūstot no militārās bāzes teritorijas (citu pielietojumu asfaltam aiz dzeloņstieplēm nevaru izdomāt) un nobraucot vēl kilometru, es nokļuvu Borovkā. Un no turienes vairs nav tālu arī līdz Tartakam. Man par milzīgu prieku, uz Tartaku ved asfalts. Toties pie ezera ir pamaz normālu pieeju, un man nācās līst iekšā nopeldēties no tilta. Prātoju, vai neiesūks slūžās, bet viss beidzās labi – tieva strūkliņa manu rumpi izkustināt nespēj.
Izpeldējies laidu pedāļus atpakaļ – domāju vēl iebraukt Krāslavā pēc krājumiem, jo ūdens bija beidzies – neomulīgi, atklāti sakot. Bet te mani gaidīja šausmīgais velosipēdistu bieds – mīkstais. Lieta tāda, ka aizmugurējā riepa man jau sen bija galīgi nodilusi, bet mūsu brīnišķīgajā pilsētā nav man vajadzīgā izmēra, tāpēc es braucu ar to pašu. Nav ko darīt, nomainīju kameru, braucu tālāk. Bet burtiski pēc nožēlojamiem 10-15 km - “čpih-puh-puh”. Atkal tas pats, turklāt tajā pašā vietā, kur riepa bija saplīsusi jau pavisam nepiedienīgi. To arī varēja gaidīt. Ko tad darīt? Sāku drudžaini zvanīties visiem pēc kārtas, cerot, ka telefona baterija izturēs. Nevienu nevarēju sazvanīt, un jau sāku domāt, ka nāksies čāpot mājās 5 stundas kājām, bet beigu beigās atbrauca fāters un mani savāca. Pie reizes uzzinājām, ka baiks mūsu nelielajā mašīnā ietilpst, ja nolaiž sēdekļus.
Rezultāts neiepriecina: nominu 63 km, vēl 7 nogāju kājām, patērēju tam visam sešas ar pusi stundas. Pagājušajā gadā uz to pašu vietu sanāca kādi astoņdesmit kilometri, bet te būtu bijuši visi 100, ja vien ne šī ķibele.
Toties sapratu daudz ko noderīgu: lokauts, proti, priekšējās dakšas amortizācijas bloķēšana – ir dieva dāvana, ja dakša ir sliktas kvalitātes, tas ir, elastomēra, kā man. Ātrums pieaug par 2-3 km/h. Veloapģērbs, ko atvedu no ASV, dod vēl 2-3, bet vējā pat visus 5 km/h. Patiesībā man nav speciālā veloapģērba, bet vienkārši compression clothes, tātad apspīlēts sintētisks krekliņš un šorti, bet arī palīdz uz goda. Vēl daļu ceļa es braucu guļus pozā - visi taču ir skatījušies Tour De France, vai ne? Tātad, viņi nesas ar šosejniekiem – tur vienmēr ir tāda poza. Pieliek ātrumu vienkārši ellīgi. Aizdomājos, vai uz mana hibrīda var uzlikt guļamstūri, lai arī varētu uzstādīt pasaules rekordus, botāniķu apakšgrupā. Jo šāda poza pieliek vēl 5 km/h, ja ne visus 10 – no kalniņa un uzreiz atkal pret kalnu brīžiem rullēju uz četrdesmit.
Pēc visiem šiem bonusiem es sāku braukt kā pieklājīgs matracnieks – 25-30 km/h pat pa paugurainu reljefu un ar vējiņu. Citādi taču agrāk galīgi neripoja – 15-20 vējā knapi sanāca. Tā ka padoms: iepērciet eļļas/gaisa dakšu, ja naudiņa turas. Un lieciet mīksto uz to, ko pārējie domā par jūsu vēderu un pēcpusi, kas iespīlēta sintētikā - velciet veloapģērbu.