Foruma “Velomania” baikeri veica ellišķīgu eksperimentu paši ar sevi – nopirka ašanbaiku un sportiskā stilā nobrauca ar to zināmu kilometru skaitu.
Ja nu kāds nav lietas kursā, ašanbaiks, viņš arī dročeskops, viņš arī metāllūžņu kaudze, ir tas, ko lielveikalos pārdod zem “kalnu velosipēda” izkārtnes. Pie mums tas maksā ap 60 Ls, un pēc analoģijas to droši vien vajadzētu saukt par “maksimabaiku”. Pirkt kaut ko tādu ir bīstami ne tikai veselībai, bet arī maciņam – jo TAS visu laiku lūst. Toties sportiskajai sagatavotībai gan tas ir labi – tāpēc, ka velosipēds absolūti nebrauc, nākas visu laiku iespringt no visa spēka. Galvenais – nepārpūlēties, hehe.
Citāti:
Uzreiz noskaidrojās, ka komplektācijā iekļautie pedāļi griežas slikti, varētu pat teikt -- negriežas vispār.
Bremžu diski bija sasmērēti ar eļļu. Bremzes nebremzēja. Sēdekļa stute nefiksējās -- pastāvīgi slīdēja uz leju.
Bet pēc tam spēki beidzās, un sākās totāls aplauziens. Kaut kur pa ceļam pazaudējām priekšējo dubļusargu, bet pēc tam norāvām arī aizmugurējo, pēc kā sarīkojām baikam testu sūdos.
Tajā dubļu peļķē, kuru ar nelielu ieskrējienu var izbraukt ar jebkuru normālu baiku, ašanbaika ātrums kritās gandrīz līdz nullei -- izvilkt šo grabažu no dūksnāja bija kategoriski neiespējami. Saprātīgi nolēmām dubļos vairs nebraukt iekšā un braucām tālāk, bet spēka pabraukt ar ašanu vairs nebija 
Mēs nobraucām no greidera, uzbraucām uz asfalta un kādā brīdī tikām līdz garam kāpumam. Saška paziņoja, ka šajā kāpumā viņš vairs neuzbrauks, bet tomēr uzbrauca. Fiziskā sagatavotība dara savu.
Pie stacijas Silikatnaja, kur mēs nolēmām pabeigt savu izbraucienu, Saška ļoti neveiksmīgi nometa baiku. Ieplaisāja (bet pēc tam arī nolūza) kreisais bremžu rokturis, un no iznesuma izlidoja stūre.
Kādā brīdī noskaidrojās, ka labais gripšifts nepārslēdz un ir saliekusies karetkas ass -- klanis sitas pret rāmja spalvu.
Lietus mūs pārsteidza tikai mājupceļā. Samirkām, protams, līdz pēdējai vīlei, taču salīdzinājumā ar ašanbaika neripošanu tas ir sīkums.
Kad izteikti sportiska profila un atbilstošas sagatavotības baikeris uz asfalta brauc divreiz lēnāk par rūdītu matracnieku...
Vajadzēja redzēt Aleksandra seju, kad kārtējā pieturā viņš teica "es tālāk nebraukšu".
Ašanbaika konstruktīvie trūkumi -- tas, pirmkārt, ir svars, ļoti slikta stingrība, kroplīgas rumbas un smagnēji, neripojoši plastilīna riteņi, un tikai pēc tam transmisija.
Jā, pavisam aizmirsu pateikt. Aizmugurējais ritenis stāvēja šķībi. Ne rāmim paralēlā plaknē, bet leņķī pret to.
Galvenais ir tas, ka tas nebrauc un viegli lūst.
Riskēšu pieņemt, ka jebkurš padomju baiks ripotu labāk par šo darinājumu. Jebkurš mūsdienu lētais pilsētas velosipēds -- tāpat.
Draugi, jūs aizmirsāt pateikt, ka mēs nopirkām dārgu ašano-baiku. Cik tad viņš tur maksāja? 4300 rubļu? (86 latus – Vladekk piez.) Es uzskatu, ka tā ir čītošana Vajadzēja pirkt ne dārgāku par trīs.
Lūk, šādi izskatās šis brīnums ar nosaukumu “Challenger”
Salīdzinājumam – mans velosipēds sver 14 kg.
Baikeru žargonā to sauc par “sūdmāliem”
Protams, testu rīkoja neobjektīvi pusprofi, tāpēc vienmēr var teikt, ka viss nav tik traki. Tomēr nesakiet, ka netikāt brīdināti – “kalnu” velosipēds, kas lētāks par 400 dolāriem, ir fikcija. Ja tiešām pavisam nav naudas, nopērciet vienkāršu un uzticamu ar minimālu ātrumu skaitu un normālu rāmja ģeometriju, tas ir, līdzīgu padomju “Tūristam”. Vai labāk nopērciet to pašu lietotu.