Mums te Latvijā otrdien ir neatkarības diena, un nevis parasta, bet 90 gadi kopš pirmās neatkarības. Ja nu kāds nav lietas kursā, tā sākās 18. gada 18. novembrī un beidzās 1940. gada 5. augustā ar Latvijas aneksiju no Padomju Savienības puses, ko Latvijā pieņemts saukt par okupāciju.
No mana skatpunkta, tas viss ir pilnīgi nesvarīgi. Tagad krīze kā bliezīs, nebūs vairs līdz tam. Bet pagaidām vēl turamies – tāpēc svin ar zināmu pompu.
Starp citu, šajās dienās notiek gaismas festivāls Staro Riga - “Rīga mirdz”. Kāpēc gan neizmantot iemeslu aizbraukt pie draugiem? Vēl jo vairāk tāpēc, ka darba pirmdienu pārcēla uz sestdienu, lai būtu 4 brīvdienas pēc kārtas. Tā nu es aizbraucu. Sākumā sakopu dzīvokli, bet pēc tam knapi paspēju iemest pleijerī drusku mūzikas, Filipa Fārmera audiogrāmatu “Dieva providence” un pēc tradīcijas gandrīz nokavēju autobusu. Bet nenokavēju, pat paspēju ieskriet kioskā nopirkt bateriju. Mans pleijeris, starp citu, mirst nost, bet tas laikam nav svarīgi, jo es tāpat esmu nobriedis pirkt viedtālruni, pareizāk sakot, komunikatoru. Visādu kandidātu pietiek, bet par tiem būs atsevišķs posts. Kas attiecas uz stāstu “Dieva providence”, tad tas ir asprātīgs, bet nekas vairāk. Drukātā veidā laiku tērēt nebūtu sācis.
“Rīga mirdz” – tās pa lielam ir ar dažādu krāsu prožektoriem izgaismotas ēkas un tilti. Ēkas izskatās patīkami, bet nekas vairāk. Tilti un debesskrāpis Saules Akmens izdevās daudz foršāk. Dzelzceļa tiltu es jums jau tāpat rādīju, kad lidoju uz Krētu, tas vienmēr ir izgaismots. Bet lūk, Vanšu tilts mirgo un laistās teicami – zaļie zibšņi atgādina vienu no manām mīļākajām datorspēlēm – Flashback. Raddison Hotel Latvia ēka arī bija interesanta – kā mozaīka, tikai dinamiski mainās.
Kā jūs saprotat, tas viss ir jāskatās kustībā, tāpēc foto absolūti neko neparāda. Foto no Flickr, uzklikšķinot oriģināls, kā parasti.
Pēc tam mēs aizgājām uz sabiedriskās ēdināšanas iestādi Vairak Saules, kas galvenokārt slavena ar picām. Cenas tur nav īpaši humānas, bet ciešamas. Es apēdu franču dārzeņu zupu ar jūras veltēm un picu Siciliana. Zupa bija neslikta, bet kaut kāda ne pārāk izteiksmīga. Tas arī saprotams – produkti noteikti saldēti, nevis svaigi, no turienes arī kājas aug. Pica bija lieliska – ar “Mozzarella” sieru, zilo sīpolu, melnajām olīvām, kornišoniem un halapeņjo pipariem. Par pipariem es jau minēju atskaitē par ASV, bet šeit to ēdienkartē apsaukāja visādi; kā ir pareizi, tā arī nenoskaidroju.
Tā kā, ja esat picas fani (kāds es neesmu) – droši ejiet uz Vairak Saules. Tā atrodas Dzirnavu 60, kas ir salīdzinoši netālu no dzelzceļa stacijas, nu, vai tur, no katedrāles.
Un ja reiz esmu sācis rakstīt apgrieztā hronoloģiskā secībā, pateikšu, ko mēs darījām no rīta . Proti - skatījāmies kinolenti Makss Peins. Man tā likās garlaicīga – pārāk ilgi Makss staigā un neko nedara, šauj kaut kā gausi, un sižeta vispār nav, ko varētu piedot, ja nebūtu pirmā punkta. Vienīgais, kas patika – valkīru vīzijas, uztaisīts smuki. Diemžēl bilžu ar tām netā pagaidām nav, bet iet uz kino tikai tāpēc, lai paskatītos uz tām, nav vērts.
Lūk, apmēram tā nepretenciozi mēs to laiku arī pavadījām. Tas ir, neskaitot visādu izzinošu faktu uzzināšanu par vienkāršu klasteru organizēšanu uz Linux ar heartbeat palīdzību, mysql replikāciju un drbd. Tā, tīri vispārīgi jēdzieni – konkrētika sakarā ar to man nav vajadzīga, bet paklausīties interesanti.
Bet vakar, kad braucu prom, es vēl iegāju premium klases gastronomijā tirdzniecības kompleksā mc2. Es jau sen gribēju tur aiziet, paskatīties, kā bagātie dzīvo. Skaisti dzīvo – produktu iepakojumi nav kliedzoši, bet gluži pretēji, ieturēti, ir kalni ar visādu eksotiku. Ir hamons - slavenās vītinātās cūku kājas pakārtas zem griestiem, sapņoju kādreiz nogaršot. Vēl ir vītināta zirga gaļa. To es nenopirku, paskopojos – 30 lati (60$) kilogramā maksā. Toties nopirku šokolādīti ar nugu un tēju. Starp citu, viss tiek pārdots aiz letes, nevis kā lielveikalā, pārdevēji visi ir pieklājīgi, neuzbāzīgi un dod noderīgus padomus, piemēram, to, ka zaļo tēju nevajag apliet ar vārošu ūdeni. Tējas cena mc2 norādīta par 100 gramiem, un tur ir jasmīnu tējiņa ar cenniku 16 Ls, kuru es, nezinot šo faktu, gandrīz nopirku.
Tiesa, jautājumu, vai tiešām tā turīgo cilvēku pasaules daļa, kurā tiek pirkti produkti, tā izskatās, vai arī tas ir vienkārši kaut kāds māns, es tā arī neatrisināju. Varbūt bagātie parasti ēd restorānos – bet mājās taču arī kaut kas ir jāēd, vai ne? Es, protams, nedomāju tos, kuriem ir personīgie pavāri, bet vienkārši upper middle class vai kaut kā tā.
Un kad braucu prom, arī viskautko sadarīju. Sākumā nopirku tirgū milzīgus Azerbaidžānas granātābolus - baigi dārgi, bļāviens, bet garšīgi par visu naudu. Pēc tam iegāju pelmeņu ēstūzī xlpelmeni stacijā un papusdienoju. Apēdu soļanku un pelmeņus ar gaļu. Soļanka – nekāda: maz garšvielu, maza pildījuma daudzveidība. To attaisno tikai tas, ka par 1,20 Ls var patstāvīgi ieliet brangu bļodu biezāku, izlaižot buljonu. Pelmeņi bija labāki, bet īpašu iespaidu neatstāja – nav pretīgi, bet nav arī baigi aromātiski. Starp citu, tas ir smieklīgi, bet tīkla mājaslapā nav krievu valodas, pie tam pelmeņi – ēdiens zināms, kura tas ir. Toties pelmeņu ēstūžos ielej šņabi, ko daži tradicionālisti stipri atbalstītu.
Kopumā – aiziet var, ja gribas relatīvi lēti piebāzt māgu – par 3 latiem es paēdu līdz sātam. Prieku, tiesa, neizjutu, jo mājās es par 3 latiem būtu pavakariņojis vispār lieliski, kaut arī pazaudētu minūtes 50 gatavojot.
Un vēl, kad jau pavisam braucu prom, nopirku piena šokolādi Emihls Gustavs. Bez riekstiem viņiem nav – nepatīkams trūkums, ja vien šokolāde man būtu iepatikusies. Bet tā bija diezgan garlaicīga, tāpēc es to atbraucot atstāju vecākiem. Vispār piena šokolādi, atšķirībā no tumšās, kaut kā mazāk kompāniju cenšas labi uztaisīt – lūk, Fazer un Lindt ir garšīgi, bet pārējās visas tādas viduvējas.
Atpakaļ atbraucu ātri, jo lasīju tehdokus un atkal klausījos audiogrāmatu – Glezna. Normāla, bet šodienas interneta bērnus tā tikai sasmīdinās - jo stāstā aprakstītais savā ziņā iemiesojies igauņu mežacūku un stārķu izskatā.
Kopumā – kā saka, pavadīju quality time with friends.