Šī vēstule Zvuki.Ru vietnes konkursam 2003. gadā kļuva par labāko. Paldies redakcijai par sapratni.
Mēs dzīvojam pārmaiņu laikā. Droši vien pat nevajadzētu pieminēt seno ķīniešu teicienu, kas jau sen pārvērties te par nodrāztu štampu, te par Krievijas nacionālo ideju, te vispār iemiesojies mūsu mūsdienu realitātē: "Kaut tu dzīvotu pārmaiņu laikā!". Vai tas ir lāsts vai laimes vēlējums, postpadomju telpā katrs izlemj pats. Kamēr "zelta miljards" bauda savas eksistences bezjēdzīgo un bezdomu vieglumu, mēs mēģinām uzbūvēt savu dzīvi uz varenās impērijas drupām, izmantojot, starp citu, klāt pievēlušos progresa ratu un Rietumu draudzīgo roku, lai gan reizēm nav skaidrs, ko šī roka dara mūsu kabatā. Kopā ar kāroto labklājību pie mums platā upē ieplūst arī rietumu filozofija un kultūra, kas, lai cik tas nebūtu skumji, nogalina mūsu pašu sasniegumus un aizšķērso ceļu "saprātīgajam, labajam, mūžīgajam" made in ex-USSR. Tendence aizstāt prātu un jūtas attiecīgi ar tehnoloģiju un informāciju, mūsdienu izpildījumā ir sasniegusi absurdu, kad jaunu albumu PR vajadzībām tiek izmantoti pedofīlijas (Maikls Džeksons) vai lesbiešu (Tatu) motīvi, un nevienam vairs neinteresē svaigā bauma par to, ka Britnija Spīrsa izgāja pie vīra uz 2 stundām, un uzreiz izšķīrās. Pusaudži ar muzikālās TV izskalotām smadzenēm jau sen ir izslaucījuši visu iepriekš minēto "mūsu laika varoņu" albumus no P2P tīkliem vai pirātu letēm un apakšzemes pārejām. Jūs vēl vārāt? Tad mēs ejam pie jums! - kļuvis drīzāk par masu mediju, nevis veļaspulvera devīzi. Pārliecības, ko vienā mirklī iepotējusi visuresošā atklātā un slēptā reklāma, kļuvušas par lētu preci, bet brīvība pārvērtusies degradācijā. Kāpēc lai būtu savs viedoklis, ja ir gatavs?
Pēc analoģijas ar Zvukiem nominācijā "Gada vilšanās", varētu piešķirt balvu "Gadsimta vilšanās", un tā tiks tehnoloģijai. Cilvēki atkal un atkal liek cerības uz tehniskajiem līdzekļiem, un mums vienmēr sanāk aplauziens. Jā, tagad jebkuram ir iespējas sacerēt un ierakstīt savu mūziku, bet daudz plašāku pielietojumu skaņu ierakstīšanas un komunikācijas aprīkojums atradis konveijera tipa "zvaigžņu"-pusfabrikātu kniedēšanā piķa raušanai, un, kā tas Krievijas vēsturē bieži ir bijis, šeit šī ideja pieņēmusi īpaši kroplīgas un deģeneratīvas formas. Ja angļu popkultūras inkubatora produkti "Girls Aloud" neizraisa īpaši negatīvas emocijas, bet vienkārši ir labi salipināts fast-food ar kečupu ģitāriņu un ciešamu balsu veidolā, tad pašmāju "Fabrikas" un "Korni", ko tikai ar producentu žēlastību radījuši turpmākai iedzīvotāju smadzeņu pūderēšanai, reizēm izraisa vemšanas refleksu pat šiem pašiem iedzīvotājiem. Un kamēr tehnokrāti runā par posthumānistiskās evolūcijas iespējamību, tehnopesimisti auksto un drūmo zviedru Covenant personā mūs brīdina par briesmām tikt pašu lolojuma paverdzinātiem.
"We are slaves of our servants
In the shadow of our ambitions"
Covenant - Hardware Requiem
Zīmīgi, ka tad, kad es nocitēju tikai šo rindiņu savam draugam Vladimiram Kotovam, un pavaicāju, par ko ir runa, atbilde bija tūlītēja:
"Hardi!".
Par laimi, viss nav tik slikti. Instruments tiešām spēj dot labumu prasmīgās rokās, un vienmēr atradīsies entuziasti, kurus neaptur tādi sīkumi kā beznauda, vispārējs pirātisms un gaumes trūkums lielākajai daļai mūsu neaptveramās dzimtenes iedzīvotāju. (Starp citu, kaut kāds izdomātu labu terminu, citādi jau apnicis teikt NVS un Baltijas valstis). Panki, neformāļi un alternatīvisti, talanti no nomalēm un krievu roka kalvēm, pat reperi mūsdienās pauž dumpīgu brīvības garu. Psiheja, AnimalDžaZz, 5'NIZZA, Kirpiči. Viņi mums ir, šie vārdi. Jā, to ir maz (Drīzāk, mēs vienkārši nezinām par citiem?), jā, viņiem ir grūti ierakstīties un izdoties, bet viņus tā vienkārši neapturēsi, kamēr viņi ir pieprasīti, un es ticu, ka īsta, dzīva, visās nozīmēs, mūzika, būs pieprasīta vienmēr. Pagājušajā gadā popsu topos viegli "izpogāja" roka meinstrīma vecā-jaunā "supergrupa" Ju-Piter. Krievu roka klasiķi, lai gan jau pārvērtušies par ordeņus saņemošu žirafes un nīlzirga krustojumu, arī nevēlas dusēt uz lauriem. Viņi turpina darīt mīļoto lietu, un lai gan dažreiz tiek asi kritizēti par komercializēšanos un pērkamību, atstāsim visu šo netīrumu patiesumu uz pašdarbnieku "mūzikas žurnālistu" sirdsapziņas, kuru vieta ir dzeltenajā presē, un to biedru ziņā, par kuriem Kirpiči dzied: "Gudrāki cilvēki neraksta viesu grāmatās". Un vai maz mums ir vērts spēlēt svešā laukumā spēli bez uzvarētājiem? Žēl tikai, ka, donkihotojot, rokeri kopīgi salipināja bezgaumīgu štampu tik ļoti nīstās popsas garā un pat nosauca atbilstoši. (Dziesma "Rok-gruppi" - "Popsa"). Patiesi, vislielākā ironija - kad izjokošanas rezultātā pats paliec muļķos.
Kas attiecas uz elektroniķiem, lai gan viņi pagaidām nevar izdot vairākus albumus gadā, kā Klaus Shulze, pateicoties leibla "Exotica" pūliņiem, mēs vismaz gūstam priekšstatu par šādu mūziku. Mums ir elektroniskās skatuves galvaspilsēta - Iževska, tāpat kā pašdabīgas mūzikas avots bija un paliek Sverdlovska un garāžu (drīzāk, pagraba) underground'a Pēterburga. Krievijā ir pop-etnika Ivan Kupala un rok-etnika Iva Nova. Pat nelaimīgais pop-roks, novazāts līdz sūdroka stāvoklim, spēj izmest brīnumainus pigorus Torba-Na-Kruče vai pat Poļusi izskatā. (Piekrītu, šmaucos, tie ir pagājušā gada varoņi, bet vienalga forši!).
Iespējams, ar mani strīdēsies, bet mēdz pie mums būt pat cilvēciskas popmūzikas uzplaiksnījumi Gļukozas veidolā. Jā, tā nav Dido, bet kā Gorillaz konkurents - kāpēc gan ne? Pret Dido ar tās gaidāmi lielisko un noslēpumainajai krievu dvēselei iepriekš tuvo albumu Life For Rent mums ir tikpat sirsnīga un ārēji atvērta meitene Zemfira. Neskatoties uz dažādajiem stiliem, viņu mūzikā ir tverama nemanāma līdzība - varbūt viss slēpjas izpildītāja godīgumā pret publiku un vēlmes trūkumā tēlot nevajadzīgus izgājienus tur, kur iedzimtā grācija un vienkāršība dos daudz iespaidīgāku rezultātu?
Rietumu estrāde jau sen ir pierādījusi - var un vajag taisīt jautru, vieglu un pat bezrūpīgu mūziku, ja šī jautrība nav uzspēlēta un nav vulgāra, bet mūzika ir smalka un skaista. Pēc piemēriem tālu nav jāiet - lūk, līdzīgi 2003. gada albumi, kas pārstāvēti Zvukos:
- Texas - Careful What You Wish For
- April March - Triggers
- Ursula 1000 - Kinda' kinky
- Blondie - Curse Of Blondie
Pilnības labad pieminēšu Sophie Ellis Bextor - Shoot From The Hip, Rockets - Don't Stop un Paul Van Dyk - Reflections, lai gan tā nav mana izvēle.
Rietumos, kas tagad uz ilgiem gadiem kļūs mums par paraugu, gribam mēs to vai nē, tirgus jau sen šķietami ir nostabilizējies muzikālās gravitācijas spēka ietekmē. Māksliniekus iebāza žanru un stilu rāmjos, padarīja viņus par preci, uzlīmēja etiķetes (kuras buržuīnu valodā saucas labels - neko neatgādina?), un bez problēmām pārdod lielveikalu plauktos par 9.99 nosacītajiem tugrikiem. It kā visi ir laimīgi, izņemot pašus mūziķus, kuri nekādi nevēlas ielīst Prokrusta gultā. Viena no tādām komandām ir skoti Mogwai, kas šausmīgi dusmojas, kad viņus apsaukā par post-roku. Viņu albums "Happy Songs For Happy People" un pats šis stils droši vien kļuva man par gada atklājumu. Tāpēc es neprātīgi nenoliegšu klasifikāciju lietderību - citādi kā gan es uzzinātu par lieliskajām post-roka grupām Dirty Three un Sigur Ros? (Sapņaini - Un priekšā vēl iepazīšanās ar Godspeed You Black Emperor!).
Kas attiecas uz smago mūziku, alternatīvais roks atrodas dīvainā stāvoklī, kad tas it kā vairs nav ne alternatīvs, ne roks, bet tā pēdējais bērns ņū-metāls, ar retiem izņēmumiem, izrādījās nedaudz nedzīvi dzimis. To pazudināja tas pats šovbizness, kurš pēc standarta shēmas savairoja štammus ar sulīgu skaņu, kuru uzskaitījums šķiet lieks. Pieminēšu tikai Linkin Park, kas neattaisnoja cerības (bet man tās bija) ar otrā albuma iznākšanu, un modes iegribu, pateicoties vieglumam un formātam, Evanescence ar albumu Fallen. Klausieties, ja vēl gribas. Atliek vienīgi System Of A Down, bet šogad viņi mūs neiepriecināja. Smagāka kļuvusī Metallica ar plati St.Anger nav nemaz tik slikta, vismaz tajā ir palikusi rokmūzikai raksturīgā konceptualitāte un kaut kāda neskaidri nojaušama odziņa. Par laimi, nomocītajai alternatīvas cienītāja sirdij tomēr ir par ko priecāties - ja jūs zināt/esat dzirdējuši/mīlat virtuozus Guano Apes, steidzami kačājiet 2003. gada koncertnieku Guano Apes Live. Jūs nepaliksiet vīlušies. Par klasisko hārdroku kautrīgi noklusēšu - nav mans lauciņš, bet stāsts par japāņu ģitāristu hide, viņa āriene un mūzika atstāj spēcīgu iespaidu. Jūs joprojām uzskatāt, ka vīriešiem izmantot kosmētiku un grimu ir nosodāmi vai pārmērīgi ekstravaganti? Un aprobežotība, konservatīvisms un neiecietība jums ir cieņā? Skaistums nav atkarīgs no nosacītībām.
Trip-hops, kas mūsdienās izaudzis līdz neiedomājamiem apmēriem, kļuvis moderns. Tagad tajā iekļauj visu skumjo un elektronisko, bet dažreiz pat ne īpaši skumjo, kā neslikto jauno izsmalcināto Lamb - Darkness And Wonder albumu, vai ne īpaši elektronisko, piemēram, dažas dziesmas no Pēterburgas alternatīvistu Džan Ku albuma "Brīvība" - kurus savam kaunam izdzirdēju pavisam nesen. Sakarā ar modes vēsmām vērts teikt sekojošo - svarīgi nekrist pretējā galējībā un nekļūt par muzikālu snobu, kurš atzīst tikai visīstāko underground, un izvirtības, kas ierakstītas transkontinentālās raķetes šahtas akā Čukotkas Autonomajā Apvidū. Jā, var taisīt diezgan interesantu mūziku, arī dzīvojot laukos, kā kulta Pjotrs Mamonovs un viņa one-man band Zvuki Mu, bet tas nebūt nav pašmērķis. Jūs nekļūsiet gudrāki, pārāki vai labāki par citiem tikai tāpēc, ka izvairāties no masu kultūras. Tā domāt ir pašapmāns un ļaunums, lielāks nekā šī kultūra pati par sevi. Ne velti lepnība, kuras iemiesojums ir Lucifers, saskaņā ar apokrifiem ir vissmagākais grēks. Ceru, ka nelamāsiet modernā šamaņa Tricky jauno albumu, tikai tāpēc, ka tas kļuvis pieejams plašākām melomānu masām? Patiešām, nav vērts, labāk paklausieties to vēlreiz. Bet ja jums tomēr nav pa prātam smagie un nedaudz drūmie ritmi, pamēģiniet Spacek ar albumu Vintage Hi-Tech - varbūt šis labais dīvainis no aiz mākoņiem esošiem soul-trip-hopa augstumiem aizskars jūsu dvēseles, kas alkst dīvainā, stīdziņas?
Viss tas ir jaunās ēras skaņas, kad cilvēks kļūst jau par kaut ko vairāk. Kas mūs sagaida? Gēnu inženierija, nanotehnoloģijas, mākslīgais intelekts? Šķiet fantastika, bet vai tāda pati fantastika nešķita personālie datori katrā mājā, kas savienoti ar visplanētas tīklu saziņai un piekļuvei informācijai, mobilie telefoni (drīz jau arī ar video pārraidi) un portatīvie mūzikas atskaņotāji ar atmiņu tūkstoš albumiem?
Neskatoties uz manu domu pesimistisko sākumu, izeja ir. "Sudraba lodes nav", nav karaliskā ceļa, bet principā - ceļš ir, savā bestsellerī "Mītiskais cilvēkmēnesis" saka Frederiks Brukss, pavisam par citu jautājumu, bet ļoti piemēroti mūsu gadījumā. Saka, par gaumi nestrīdas. Varbūt tā arī ir, bet tam gaumei ir jābūt. Kaut kādai! Aizraušanās, intereses. Savas. Neuzspiestas. Lai tas būtu pat manis ienīstais šansons, bet ja tā ir jūsu personīga, apzināta izvēle - un jums bija no kā izvēlēties - lai būtu! Spēks nav naudā, kā teica Brāļa Brālis no Brāļa, un pat ne patiesībā, kā uzskatīja Brālis no Brāļa. Spēks - daudzveidībā. Evolūcija iespējama tikai pie milzīga sugu skaita - un tas attiecas uz visu, no civilizācijas progresa līdz progresam mūzikā. Mūzikai ir jābūt labai - tas ir subjektīvi, mūzikai ir jābūt dažādai - tas ir objektīvi. Daudzveidības, ideju un paaudžu maiņas trūkums - tas ir sastingums un izmiršana. Radiet, saceriet, klausieties!
Kaut jūs dzīvotu pārmaiņu laikā!