Mēs te visādi nesteidzīgi atpūšamies. Trešdien biju ar rk13, Katerinu, Juru un aizklīdušo robotu-terminatoru Valeriču Twingo pica. Pica tur man iepatikās, ēdu es izstrādājumu ar nosaukumu Mexico – ar kaudzi mazu sīpoliņu. Cena, tiesa, nav gluži humāna – 6 LS (12$), turklāt ar lielo picu viņi domā drīzāk vidējo. Taču savas naudas vērta. Starp citu, no Twingo mūs padzina, jo tā strādā tikai līdz 9. Mēs gājām uz Vēsmu (par kuru zemāk), bet no turienes mūs padzina 10. Nācās tipināt pie rk13 uz mājām, kur viņa tētis mūs cienāja ar stirnas desu, bet rk13 nekādā ziņā negribēja man ticēt par dažādiem faktiem (iespējams, no alus ietiepības vai vienkārši reālajā dzīvē troļļoja). Piemēram, par to, ka Jauno gadu Krievijā sāka svinēt 31. decembrī tikai kopš Pētera Pirmā ēras, bet operētājsistēmas MacOS kodols ar nosaukumu Darwin – tas ir FreeBSD, un nebūt ne linukss. Un ja tajā, ka Darwin – tas ir FreeBSD, man taisnība nav līdz galam, tad par Jauno gadu viss ir pareizi praktiski par 100%.
Bet šodien mēs ar kolēģiem Kņazu Mosalu un Ezhi gājām uz īpašām pusdienām pie Dimas, kurš aizraujas ar indiešu garīgajām praksēm. Es viņu par to saucu te par jogu, te par sektantu, bet ceru, ka dzīvs palikšu, jo šīs pašas prakses vardarbību neatbalsta. Tā lūk, Dima šoreiz uzstājās tikai kā palīgs pavārei vārdā Katja tradicionālo indiešu ēdienu pagatavošanā. (Ceru, ka vārdā nekļūdījos, citādi man mūžīgi bail, ka nošaušu garām). Skaidrs, ka Indija ir liela, tradīcijas tur dažādas, bet mēs lūk nogaršojām nevis aso, bet pat gluži otrādi, pilnīgi maigo. Es jautāju, no kā ir ēdieni, bet filmēt atbildi video sakautrējos, savukārt viedtālruni nekādi nenopērku.
Ar pārliecību var teikt tikai to, ka ēdienu bija 7, ko mums Dima speciāli pāris reizes atkārtoja drošībai (Tas ir, ja skaita visus atsevišķi, kā pieņemts). Viens no ēdieniem bija uz kartupeļu bāzes, otrs – rīsu, viss ar garšvielām, bet ne asām, kā jau es teicu. Rīsi bija ar īpašu mājas tomātu mērci, arī maigu un patīkamu, ne tik skarbu kā amerikāņu iecienītais Heinz. Pēc tam bija vēl salāti ar gurķiem, dzēriens uz trekna kefīra bāzes (parasti taisa uz jogurta bāzes) un deserts žāvētu augļu bumbiņu veidā. Gandrīz aizmirsu plāceņus no rupja maluma miltiem ar klijām, tikai fotogrāfijas glāba.
Viss iepriekš minētais bija bez tiem dzīvnieku izcelsmes komponentiem, kurus var uzskatīt par “atņemtiem” dzīvniekiem, proti, gaļas un olām. Darbā jokojot saka “košers”. Principā koncepcija tā pati (kā arī islāma halal gadījumā), vienkārši produktu izvēli nosaka indiešu tradīcija, pareizāk sakot, viena no tām. Vēl ir iecienīti piena produkti, bet alkohols ir stingri aizliegts, īpaši svētkos.
Šī barība tiek saukta par “svētīgu” un tai būtu jānes apgarots gara stāvoklis. Mūsu ausij šāda ideoloģija un filozofija izklausās diezgan naivi un romantiski, bet labāk jau tā, nekā žž-ķildnieku, troļļu un dvačeru cilvēknīšanas loģika. (Šo vārdu nozīmes skat. lurkmore, par to es vēl uzrakstīšu). Vismaz tā es domāju šajā laika momentā.
Mosala, viņš arī Kņazs, fotogrāfijā izskatās kā īsts garīgais guru, bet man kā vienmēr dīvains smīns. Pa kreisi Ezhi, nez kāpēc šodien kluss. Kāpēc mēs visi esam melnā, es nespēju paskaidrot. Acīmredzot, tā ir karma.
Pie Dimas mēs pabijām neilgi, jo tā arī bija plānots – tikai pusdienas, nevis vakars. Es par to kaut kā nebiju aizdomājies, bet man vienalga – tāpat labi sanāca. Ēdiens mums visiem iepatikās – es mīlu eksotiku, Ezhi arī nav pretī nogaršot visādus interesantumus, bet Kņazs pēc dabas ir mierīgs un viņam parasti viss patīk. Droši vien tāpēc viņam tik labi sanāk tēlot indiešu guru – viņam tāpat satori ir nepārtraukti.
Lai nu kā tur būtu, mēs devāmies uz bistro-bāru Vesma, visbanālāko vietu, toties ar milzīgām zivīm akvārijā un plašu tējas izvēli. Sazvanījām vēl cilvēkus, pasēdējām stundiņu-citu nesteidzīgās tējas sarunās.
Smalko tēju Vēsmā ielej interesantā tējkannā, kuras apakšējā daļa stāv krūzē. Tāpēc to var aiznest ar vienu roku, turklāt krūze kļūst silta, jo tajā stāv tējkanna. Un vēl tā ir liela, kā man patīk.
