Iepriekšējā ierakstā es rakstīju, ka man dzīvē iestājusies melnā josla.
Labi, pazaudētā pase un sasistais plecs – tur pats esmu vainīgs. Sāpošais kakls – tur jau mazāk, jo staigāju ar cepuri un sargājos, ja nu vienīgi vienreiz sēdēju pie atvērta loga.
Bet kāda velna pēc, gribas zināt, slēdz trenažieru zāli manā rajonā?
Es speciāli pārcēlos atpakaļ uz Jauno Forštati (agrāk Pervomajka), lai apmeklētu labāko zāli pilsētā, ja neskaita centrālo. Un te īpašnieks/treneris vārdā Ivans paziņo, ka īres maksa un apmeklētība ir tādas, ka viņš jau kuro mēnesi tik tikko savelk galus kopā un tā vairs nevar turpināt. Tā nu nekādi nav mana vaina. Taču ilgtermiņā man tas ir sliktāk par visu pārējo kopā.
Te vēl svarīgi pieminēt, ka es parasti lamāju kapitālistus. Taču galvenokārt tās ir megakorporācijas un citi alkatīgi kropļi, nevis mazie uzņēmēji – viņus es, gluži pretēji, atbalstu. Piemēram, mans interneta pakalpojumu sniedzējs ir neliels uzņēmums richnet , nevis monopolisti Dautkom vai Lattelkom.
Bet megakorporācijas atkal izpeldēja virs ūdens, jo sagrābās naudu no valdības. Es neteikšu “let them burn”, kā tas ir modē amerikāņu liberālajās aprindās, bet kāpēc mazie uzņēmumi nesaņem atbalstu?
Tiesa, var gadīties, ka īpašnieks nav pietiekami uzņēmīgs un nav apsvēris visus variantus. No otras puses, tagad ir krīze, bet Rīgas uzņēmumi pie mums nez kāpēc nenāk – acīmredzot tirgus nav pietiekami liels. Bet es tagad esmu gatavs pat pārdoties kapitālistiem – lai nāk visādi https://web.archive.org/web/20090201000448/https://www.cityfitness.lv/ ar savām mežonīgajām cenām – 57 latiem mēnesī.
P.S. Un kur, bļāviens, gribas zināt, ir tas nolādētais SVF ar savu milzīgo aizdevumu Latvijai? Nav gan klāt, kad vajag.
P.P.S. Par laimi, vēl ir baseins, tas atrodas skolā, tāpēc pastāv iespēja, ka to neslēgs.