Starp citu, noskatījos nopietnu Izraēlas animācijas filmu Valceris ar Baširu (Vals Im Bashir). Pirmo reizi dzirdēju tik daudz ivrita – izklausās tīri neko, nepatiku neizraisa, atšķirībā no vācu vai latviešu (kura man apnikusi vienkārši tāpēc, ka tā ir visapkārt). Skatījos ar krievu subtitriem, pēc ieteikuma no kāda neeksistējoša bloga.
Filma ir uztaisīta ļoti skaisti un atmosfēriski. Tēlu atveide gan, manuprāt, ir specifiska. Es liktu uz to, ka tas pa pusei ir datorgrafikas rīku ierobežojumu dēļ, un pa pusei – režisora iecere. Mūzika arī ir pa tēmai, lai gan vietām pārāk konservatīva un parasta, lai arī to veidojis pazīstams mūsdienu akadēmiskais kompozitors Max Richter, par kuru tieši nesen stāstīja Gorohovs.
Pati filma ir par iepriekšējo karu Libānā un citu libāniešu masveida divu dienu iznīcināšanu, ko veica Libānas kristieši ar Izraēlas atbalstu. Izraēlieši šo slaktiņu neapturēja, par ko vēlāk stipri pārdzīvoja.
Vienīgais, ko es nesapratu - kāda vispār šādai filmai jēga. Proti, ir skaidrs, ka stāsta varoņiem un Izraēlas tautai kopumā tas ir it kā grēku nožēlošana, pārvērtēšana un viss tamlīdzīgi. Vēl tur klātesoša ir it kā vienkārša morāle, ka karš un vienaldzība ir muļķīgi un slikti. Ka vienaldzīgie piever acis, bet visapkārt notiek ļaunums.
Bet kopumā skatītājiem – kur tad ir virsideja, tā sakot? Es to te neieraudzīju, un tāpēc filma man kopumā ne pārāk patika. Bet skatīties nešaubīgi var, kaut vai dēļ grafikas un režijas, kas vietām priecē.
