Uzvārīju zupu pēc pirmās pagadījušās receptes, kurai man bija daļa sastāvdaļu. Jāsaka, ka daļēji atbalstu saudzīgu attieksmi pret dabas resursiem, un tāpēc cenšos bez nepieciešamības produktus neizmest. Protams, bez fanātisma. Tā nu man bija skābēti kāposti, un tāpēc nolēmu uzvārīt šādus te vācu ščus. Starp citu, dažādi cilvēki vārdus "šči" un "borščs" saprot dažādi. Man šči – tā ir zupa no skābētiem kāpostiem. Bet borščs – tā ir kāpostu zupa ar bietēm. Abas man garšo.
Aintopfs - specifisks vācu ēdiens, kas ir bieza zupa ar gaļu, žāvējumiem, cīsiņiem vai citiem gaļas subproduktiem, kas aizstāj divu ēdienu pusdienas.
Ein - tas ir "viens", topf - tas ir "pods". Tā ka eintopf tulkojams kā "viss vienā podā". Īpaši ziemā tie ir ļoti labi.
Sanāca ļoti garšīgi, lai gan miltus neliku (jo to nebija), toties pieliku piparus – aso pākšu un papriku. Vispār zupu sabojāt ir grūti, un likt tur var daudz ko. Es, starp citu, visas zupas vāru ļoti biezas, praktiski sautējums sanāk. Un te arī pēc receptes tā ir paredzēts, tā ka atradu ļoti piemērotu ēdienu.
Miltus gan nelikšu arī turpmāk – citādi sanāks amerikāņu gaumē, bet man viņu zupas nepavisam nepatīk. Vēl baidījos likt selerijas sakni – kaut kā man ar to salāti ļoti negaršoja. Taču zupā saprātīgā daudzumā tā bija tieši laikā, un īpaši nebija jūtama, tikai piedeva aromātu. Un arī svaigā veidā, kā izrādījās, pēc garšas tā ir pilnīgi ēdama. Es vispār, kopš pats sāku gatavot, esmu sācis ēst ļoti daudz ko tādu, ko pirms tam nemaz nespēju ieēst. Tā, skaties, arī līdz baklažāniem nonākšu. Kabači gan ir pēdējais bastions – to piegarša man absolūti nav pa prātam.
Vienīgā problēma ar visiem šiem gardumiem – tie ir neveselīgi un kalorijām bagāti, īpaši ņemot vērā to, ka es veiksmīgi tievēju, lai arī lēnām. Bet tagad tāpēc, ka uz baseinu pagaidām neeju un wii fit nespēlēju – progress apstāsies. Un te vēl Iki nopirku maizi ar sīpoliem, bet maize tievētājiem it kā jāēd ļoti reti. Bet nenoturējos – pārāk labi tā piestāvēja zupai.