Vispār es pārsvarā lasīju fantastiku. Klasiku lasīju maz – daļu no skolas programmas, kurai pietika pacietības. Kas attiecas uz citām grāmatām – kādas pagadījās, visādi mēsli parasti, pat vārdus negribu saukt, lai neizblamētos.
Bet tagad, tā kā man sāp plecs, esmu sācis kā buržujs katru dienu baseina vietā iet vannā, labi vēl, ka nav ūdens skaitītāju. Un kamēr guļu vannā, lasu savā Sony Reader klasiku vai ko tamlīdzīgu. Tāpēc rakstīšu pseidorecenzijas. Kāpēc "pseido"? Tāpēc, ka kritiķis no manis nekāds – neko neesmu lasījis, nav ar ko salīdzināt. No otras puses, tas var ienest kādu svaigu skatījumu – es tomēr esmu cilvēks ar pa pusei tehnisku domāšanu, turklāt vēl ateists/materiālists. Noteikti kādam būs interesanti uzzināt, kā tādi cilvēki uztver klasiku, turklāt reizēm vēl stipri māksliniecisku. Ko es ar to domāju, skatieties zemāk.
Vispirms izlasīju Gabriela Garsijas Markesa "Simts gadu vientulības". Šī grāmata ir it kā "kulta", bet visāda pseidoindie/pusglamūrīgā planktona vidē, tāpēc snobi literatūras mīļotāji bieži pret to izturas iecietīgi vai nicīgi. Protams, ne līdz tādai pakāpei kā pret Koelju vai Murakami darbošanos, bet tomēr.
Runa grāmatā ir par vienu gadsimtu Makondo nosauktā ciemata dzīvē un Buendiju ģimenes vēsturi, kas to nodibināja, bet darbība norisinās Dienvidamerikā, aptuveni 19. gadsimtā. Grāmata uzrakstīta diezgan aizraujošā valodā, starp citu, viegli atpazīstamā. Sākumā tā ir gluda un pasakaina, bet uz beigām kļūst skarbāka un, kā man šķita, ne tik eleganta. Varbūt autors to izdarīja tīšām, kas to lai zina.
Kā sāku lasīt, ļoti drīz saskāros ar to, ka visādi izdomājumi ir iepīti stāstījuma audumā kā reāli notikumi. "Sveiks, maģiskais reālisms," es nodomāju. Ļoti dīvaini saskarties ar to, par ko esi dzirdējis pa ausu galam, neesi lasījis definīciju un iepriekš neesi īsti arī sastapis – bet uzreiz redzi, ka tas ir tieši tas. Tiem, kas pat pa ausu galam nav dzirdējuši – tas ir literārs paņēmiens/virziens, kurā nenošķir mistiku/neticamo no ikdienišķiem notikumiem – proti, brīnumi tiek pasniegti kā kaut kas reāli eksistējošs un noticis. Lūk, arī "Simts gadu vientulībā" ir tas pats. Par laimi, nav tik pretīgi pasniegts un pārspīlēts kā pie Murakami vai, nedod dievs, Koelju.
Kas man grāmatā patika? Valoda, stāsti, dažādu sīkumu un lietu apraksti. Tas, ka tā lasās salīdzinoši viegli (ja nesapinas tēlu vārdos un likteņos). Tas, ka idejas tajā nav acīmredzamas, bet tajā pašā laikā ne tik ļoti, lai būtu pavisam nesaprotamas vai nepārliecinošas. Man gan, taisnību sakot, vienalga nav īsti skaidrs, kā tas tiek teikts literatūras stundās: "Ko tad autors gribēja pateikt?". Bet tāda sajūta gan palika – ja kādreiz izlasīšu vēlreiz un procesā prātošu līdzi, tad izpratne atnāks. Tomēr nedomāju, ka tas ir tik svarīgi vienmēr visu līdz galam saprast – pietiek ar to, ka sajūtas lasot ir patīkamas, un pēc tam garastāvoklis un domas mainās. Kā mēdz teikt, "pēcgarša" – bet man tāds estētisks vārds ļoti nepatīk, kāpēc – nezinu.
Vēl man nepatīk, kad saka: "viss izlasītais nogulsnējas galvā un ietekmē tevi uz labo pusi". Pirmkārt, tas ož pēc virtuves filozofijas, bet otrkārt, pēc "garīguma", ko es, kā nesen to sapratu, pavisam neciešu. Tagad tas man izskatās kā tā pati mistika, tikai kautrīgi pagriezta pret mums ar otru pusi. Un treškārt, tā vienkārši nav taisnība – un nav jau arī fakts, ka grāmatas obligāti nes labumu, īpaši, ja to saprot utilitāri, nevis "augstgarīgi".
Jebkurā gadījumā "Simts gadu vientulības" – tā ir laba grāmata, un es to visiem iesaku. Lūk, citāti, kurus es nez kāpēc atzīmēju. (Parasti atzīmēju smieklīgos, vairāk nekam nepietiek).
Pēdējā frāze mani sasmīdināja.
Kapots – kruti. Un tālāk runa ir par naktspodu, haha. Zivtiņas – tās ir rotaslietas.
Ursulai nācās pielikt ne mazums pūļu, lai izpildītu savu solījumu un nomirtu, tiklīdz pārstās līt.
Un visbeidzot – nez kāpēc daudzi, mani ieskaitot, domāja, ka "Pulkvedim neviens neraksta" – tas ir par Aureliāno Buendiju. Patiesībā, tā ir Markesa grāmata, garstāsts. Vai tur ir runa par to pašu pulkvedi – nezinu, bet šaubos.
P.S. Būtu interesanti izdzirdēt pāris rindiņas par šo grāmatu no ears_of_tin, tāpat kā man, starp citu, vienmēr ir interesanti uzzināt tavas domas par grāmatām, kuras esmu izlasījis. Ja, protams, nav slinkums.