Te man burtiski no visām pusēm uzmācas ar jautājumu, kad tad es beidzot pastāstīšu jums par pēdējo izbraucienu. Bet es vispār nekādi nevaru saņemties, jo darbi noēduši – te Radioarhīvam kaut kas gatavojas, te stulbofons nedarbojas mobilajā tīklā. Jā, jūs nepārklausījāties, es iegādājos Epla brīnumu – sev par nelaimi. Programmatūra tajā ir pēdējā, tāpēc nācās nopirkt vēl arī kartiņu atsiešanai no operatora – TurboSIM, jeb, precīzāk sakot, tās klonu. Nelaime slēpjas tajā, ka kartiņa nedarbojas. Un nu es kā pilnīgs idiots sēžu ar telefonu par nenormālu naudu, un izmantoju to tikai kā aipodu (ja es gribētu aipodu, tas man izmaksātu par divsimt baķiem lētāk).
Ježi nav nekāda sakara ar mūsu izbraucienu, bet viņš neslikti sanāk fotogrāfijās
Tātad, kas attiecas uz braucienu uz Rīgu. Tuvojas apokalipse, patiesi jums saku! Jau sen mani vajā doma, ka viss ripo uz galu. Viss – ar to es domāju apkārtējos procesus, kā arī tos, kas notiek ar mani. Lūk, piemēram, plecs man sāp vēl joprojām. Kņazam nomira kaķis. Par krīzi vispār nav vērts pat pieminēt. Tālāk es minēšu vēl pazīmes, lai jūs pārliecinātos, ka beigas ir tuvu kā nekad agrāk.
Uzmanīgs lasītājs varētu teikt, ka mēs (tas ir, izbrauciena dalībnieki) paši bijām par iemeslu zemāk aprakstītajām neveiksmēm, taču viņam nebūs taisnība līdz galam.
Konkrēti mūsu gadījumā viss sākās ar to, ka Kņaza paziņa nevarēja izlemt – iet viņai uz slēgto ballīti Daugavpilī, vai tomēr braukt ar mums. “Slēgtā ballīte” izklausās kaut kā pavisam neraksturīgi mūsu provincei, tāpēc es tur aizietu – ja nu tur rīko orģijas, ziņkārība paskatīties. Katrā ziņā, meitene nedaudz ievilka izklaides pasākumu biļešu pirkšanu no mūsu puses, jo tikai trešdien paziņoja mums savu lēmumu. Stingri apokalipses ietvaros, tas bija mums noraidošs. Pienāca jau ceturtdiena. Mēs jau bijām sataisījušies visu organizēt, kad Vasja, cilvēks, pie kura mēs grasījāmies uz svinīgām vakariņām (skat. iepriekš), apbēdināja mūs ar vēsti, ka viņa ne vienkāršie dzīves apstākļi iedzinuši viņu tādā stūrī, ka uz vakariņām viņš mūs nelaidīs. Mēs nedroši mēģinājām izzondēt infu, ko tad mums tālāk darīt, bet Vasja lepni klusēja pat līdz piektdienai.
Bet šī ir preteklība uz Kņaza kaktusa
Tātad, piektdien mēs beidzot nobriedām nopirkt biļetes. Un, ja ar autobusu problēmu nebija, tad uz operu, uz kurieni es ar ieganstu par kultūras līmeņa celšanu stiepu Kņazu, palika tikai pavisam nekādas vietas, turklāt vēl zāles pretējos galos. Tā apokalipse pirmo reizi mūsu izbrauciena laikā pa īstam parādīja savu bargo seju.
Te mēs sākām skatīties, ar ko varētu aizvietot operu: atradām vēderdeju konkursu Miss oriental 2009 un cirku svētdienā, ar jauno programmu “Zvaigznes uz ledus”. Kamēr mēs skaidrojām, kurš no rīdziniekiem ies ar mums un uz kurieni, mājaslapā www.bilesuserviss.lv, kur parasti var nopirkt biļetes, konkursa Miss oriental 2009 sadaļa iedegās ar nelabu uzrakstu: “Biļetes internetā ir beigušās, un tās var nopirkt tikai tirdzniecības vietās.” Bet mums taču uz autobusu vajag, nevis tirdzniecības punktus meklēt! Tā apokalipse izlīda otrreiz.
Un vēl man atbrauca aifons, kopumā diezgan laikā – nenācās stiept līdzi masīvo Sony Reader ar lukturīti un beigto pleijeri. Toties nācās steidzamā kārtā to uzlauzt un salādēt tajā iekšā softu, kā arī Remarka grāmatu “Triumfa arka”, kuru es tieši tolaik lasīju. Tas vispār nav baigi sarežģīti, bet prasa zināmu koncentrēšanos, un sasniegt to, gaidot, ka nokavēsi autobusu, ir problemātiski. Starp citu, velti es centos un steidzos – mūsu autobuss nokavēja veselu stundu. Tā bija apokalipses trešā parādīšanās. (Trešā ar pusi – tas, ka kavēšanās piespieda mani apēst otro hodogu mūžā iekš Narvesen. Draņķis, tāpat kā hamburgeri). Jūs teiksiet: “Vai tad tā ir problēma?”. Kā to ņem: autobuss atbrauc uz Rīgu tieši pēdējā brīdī pirms pēdējā normālā transportlīdzekļa atiešanas uz rk13 mītni.
Par stundu nokavējis autobuss nozīmē izvēli no divām nepatīkamām alternatīvām: maksāt 8 latus par taksi (16$) vai braukt ar tramvaju. Man pret tramvaju nekas nav iebilstams, izņemot to, ka tas apstājas 2 km no bebra būdas, tas ir, ksakera rk13 un viņa kundzes mītnes. 2 km arī nebūtu problēma, ja vien šajā dabiskajā vidē dāsni nevairotos mīlīgi zvēriņi, saukti par gopņikiem. Mani tā sabiedēja ar stāstiem par izsistām pieturām un noziedzības statistikas pieaugumu, ka es jau biju nobriedis arī taksim. Manai laimei, maršruta Daugavpils-Rīga autobusa šoferis iejutās mūsu (tas ir, pasažieru) stāvoklī un iztika bez parastajām 15 minūšu apstāšanās pauzēm trīs vietās, kā rezultātā es paspēju uz pēdējo transportu pie rk13 ar 5 minūšu rezervi.
rk13 sagrozīja man galvu, kas nebija pieradusi pulksten vienos naktī būt nomodā, un es, knapi paverot acis, nopirku biļetes kino uz multeni Volts nevis Madagaskara-2, uz kuru mēs ar Kņazu sākumā grasījāmies iet. Tā šī diena arī beidzās.