Es te tikko atgriezos no neliela 53 km izbrauciena, un man drīz jābrauc uz centru, tāpēc centīšos kaut kā ašāk visu aprakstīt, labi, ka pēc sporta vienmēr domas aktīvāk raisās, un vispār ir vieglāk.
Starp citu, pagājušoreiz aizmirsu pateikt – kad es atbraucu uz centru, autobusu tūru gids mani noturēja par ārzemnieku un piedāvāja pavizināties. Kad ieraudzīju plāksnīti “bus tours” angļu valodā, automātiski atbildēju viņam “No, thanks”. Ceru, ka viņš nebija vīlies. Un vēl vienu lietu aizmirsu – laukumā pie RTU jaunieši spēlēja kaut kādu spēli, izskatījās pēc flešmoba. Lūk, foto.
Bet tagad turpināsim stāstu par sestdienas vakaru.
Pēc Il Patio mēs prātojām, vai neaizbraukt uz Jūrmalu, bet tā arī nesaņēmāmies. Beigās aizgājām barot pīles parkā, kur vēl pie tiltiņiem karājas atslēdziņas. Nezinu nekādus to vietu nosaukumus, un neprasiet arī. Rīdzinieki tāpat zina, kas kur atrodas, bet pārējiem būtībā vienalga.
Pīlēm mēs piepirkām klāt divus batonus, kurus es saucu par baltmaizi. Kur un kā sauc maizi – tēma ir diezgan aktuāla. Dažiem maize ir tikai rupjmaize, bet baltā – batons vai bulka. Mani vecāki iemācīja tā, kā es jums saku, un pārmācīties es netaisos, vēl jo vairāk tāpēc, ka man droši vien gramatiski ir vairāk taisnības – batons un bulka ir baltmaizes veidi. Ir vēl arī, piemēram, pīne, un tā pie iepriekš minētajiem nepieder.
Kas attiecas uz pīlēm, tad tās piepeldēja pie mums neizlēmīgi, bet ēda negribīgi. Tās bija divās krāsās. Mana teorija šajā sakarā bija tāda, ka pelēkās ir mazuļi, bet tās ar zaļo kaklu – pieaugušās. Katerina (šķiet) izvirzīja tēzi, ka tie ir tēviņi un mātītes. Gudrais rk13, kurš kā mācīts runcis (pun intended) daudz ko zina, pateica, ka tās vienkārši ir divas dažādas pīļu sugas, un nav te ko demonstrēt mitoloģisko apziņu (viņš tā nepateica, es tulkoju savā valodā).
Īsāk sakot, pīles nepaspēja pat pieēsties, kad atlidoja kaiju bars (starp tām nez kāpēc viena jūras kaija, ar baltu galvu) un sāka viņām paiku atņemt. Mūsu pilsētā kaijas parasti ķer maizi lidojumā, ja to met no loga, bet Rīgā viņas vai nu bija izlaidušās, vai arī viņām ir neērti virs pašas virsmas, vai spilgtā saule traucē – bet grāba jau no ūdens. Sāņus no kaijām, jau uz sauszemes, tusēja baloži, un vēlāk pat zvirbuļi. Tiem daudz nevajag, bet mums uz to brīdi, kad viņi parādījās, vispār viss bija beidzies, pametām viņiem tikai drupačas.
Vēlāk kļuva skaidrs, kāpēc putniņi, pat kaijas, ne pārāk rāvās pusdienot – pēc mums stundas laikā vēl divas reizes cilvēki nāca. Pie tik bagātīgas barošanas ir brīnums, kā viņi vispār lido, šie spārnaiņi. Īsāk sakot, laikapstākļi bija lieliski, vienkārši sēdi un priecājies, un neko vairāk tev nevajag.
(Frāze ir tik klišejiska, ka vienkārši brīnums, kā dators nesabira gabalos)
Vienīgais, kas aptumšoja mūsu saplūšanu ar dabu – Kzjazjam kaut kā palika slikti. Viņam tā bija gadījies pēc dzeršanas, un toreiz viņš tik ļoti nobijās, ka pārstāja dzert vispār – iedzer tikai pa vīna glāzītei. Bet tagad efekts turpinājās arī bez paģirām, tā ka es uzskatu to par kārtējo apokalipses pazīmi; kura tā ir pēc kārtas, pat nepateikšu, esmu nojucis. Šķiet, ka septītā.
Pēc pīlēm mēs iegājām Čili Pica iedzert tējiņu ar desertu. Deserts, protams, nebija ideāls, bet acīmredzami labāks, nekā mēs Tallerā ēdām. Tas saucās “kārtainais kaut kas”, un putukrējums bija īsts, ne no flakoniņa, arī saldējums nebija slikts, un arī augļi izskatījās svaigi. Vēl es izdzēru kafijas kaut ko ar Baileys liķieri, bet liķieri nesajutu. Tā ka Čili Pica – tas, protams, nav Il Patio, bet arī tīri tā neko.
Atrodi prikolu pats
To es saku tāpēc, ka apgalvojumi bez darbiem neko nemaksā. Vārds inteliģents tiek rakstīts ar e, tajā vietā, kur sludinājumā ir i.
rk13 ar Katerinu centrā vairāk nebija ko darīt, un mēs viņus pavadījām līdz mikriņam. Īsāk sakot, nolēmām, ka Kņazs neies uz džezu, bet brauks mājās, un uz džezu ar mani ies Vasja. Beigās, protams, uz džezu mūsu vietā aizgāja apokalipse – koncertu atcēla. Mēs nedaudz pastāvējām, nofočējām telefona numuru naudas atgriešanai, paskatījāmies, kas vispār vēl nāk uz džezu. Sākumā atbrauca pusbratki džipā. Pēc tam saposušies jaunieši un meitenes attiecīgi baltos uzvalkos un vakarkleitās. Kas ir interesanti – bratki saskuma pat vairāk. Tas, kopumā ņemot, ir saprotami – ja tu esi jauns, smuki saģērbies, un blakus ir meitene – tev uz to džezu visumā ir nospļauties. Tā nu mēs (precīzāk, es) džeza vietā gribējām aiziet uz "Gran Torino" (zilkrāniņa supervaroni jau vairs nerāda, laikam nav populārs), taču tas beidzās 23.30, un es nebūtu paspējis uz autobusu.
Rādīt jums šo paziņojumu nav nekādas jēgas, neskaitot faktu, ka man maketā ir vieta vienai fotiņai, turklāt uzzināsiet, kam tur vispār bija jāuzstājas.
Tomēr tas bija tikai uz labu. Pirmkārt, mēs iegājām Stokmanī, kur laimīgas sakritības dēļ notika Trakās Dienas, un es sapirkos savas mīļākās Fazer 300g piena šokolādes bez piedevām divreiz lētāk nekā parasti.
Otrkārt, atbraucot uz hatu, mēs ar rk13 džeza vietā ļoti ražīgi nokonfigurējām sektantu rūteri. Bet par to – nākamajā daļā.