Man vajadzētu par Turciju rakstīt, bet es tā vietā izbraucienus rīkoju. Neesmu izbraukājies, sanāk. Nobraucām šodien nejauši tieši 100 km un 6 metrus, turklāt 20 no tiem pa gruntsceļu. Kustībā bijām 6.14, tātad vidējais ātrums 16 km/h, bet kopumā izbrauciens aizņēma veselas 9 stundas. Sapratu, ka pēc Turcijas man vairs nekas nav briesmīgi – varu braukt visu dienu no rīta līdz vakaram. Redzējām, starp citu, naftas krātuves Ilūkstē. Vēl kaut kāda dusmīga jauna tante kravas dzelzceļa stacijā mūs ļauni padzina, solot izsaukt policiju.
Kā mēs braucām
Taisījāmies, starp citu, aizbraukt tikai līdz Ilūkstei un atpakaļ (labi ja kādus 50 kilometrus), taču mans nemiers aizveda mūs pat līdz Šēderei, un tālāk garām Sventei.
Tur tāds lietišķs puika gados 10 uz aizvēsturiska velosipēda mani smalki nopratināja par mūsu vizītes mērķi un par to, cik maksā mans baiks. Sākumā, protams, paprasīja, kā mani sauc, un pats stādījās priekšā kā Artūrs. Pēc tam pasūdzējās par to, ka Šēderē neesot smuki, lai gan es viņam pateicu tieši pretējo. Vēl gudri paziņoja, ka satumst parasti ap 9. Laika mums bija daudz, lai gan Šēdere izrādījās pavisam nomaļus un pārāk tuvu robežai.
Vakarā man kājā sāka sāpēt muskulis pie ceļgala – dīvaini. Pa Turciju nedēļu nobraukāju – viss kārtībā, bet te dzimtenē – uzreiz saķēra.
Maršruta ģeoieraksta nav, jo aifonam ir sūdīgs GPS uztvērējs.
Nacionālā bagātība. Panks un anarhists fočēja tāpēc, ka tur sveķi tek, bet te to slikti var redzēt
Blakus skolai dīķis
Laikam bērniem te forši augt. Bet es no tādām aizmirstām vietām raustos – man patīk civilizācija
Purviņš