Centrā iegriezāmies krogā, šķiet, ar nosaukumu “Dejojošais dervišs”. Tā to sauc tāpēc, ka vakaros tur tiek rīkots priekšnesums, par kura būtību var nojaust pēc nosaukuma. Dervišs – tas ir kaut kas līdzīgs musulmaņu mūkam ar sūfiju novirzienu. Sūfiji, savukārt – ir tādi biedri tipa budisti, tikai garīgās prakses ceļā vēlas saplūst ar dievību, nevis sasniegt apskaidrību. Droši vien tam ir sakars arī ar fantastu vidū slaveno Pjēra Teijāra de Šardēna filozofiju par cilvēces (un vispār visas matērijas) saplūšanu ar dievību Omega punktā. Tikai šeit sūfiji mēģina uzreiz saplūst tāpat, pa vienam.
Krogā es beidzot iedzēru turku kafiju, kārtējais ķeksītis eksotikas izzināšanā. Ceļvedī rakstīts, ka tā ir izklaide tūristiem, paši turki parasti dzer tēju vai globdernistisku šķīstošo. Starp citu, par manu mūžīgo tiekšanos pēc daudzveidības. Šeit var vilkt paralēles ar mūsdienās modīgo jauniešu subkultūru – hipsteriem. Atšķirībā no veco laiku subkultūrām, viņi kaut kā pilnīgi atgādina ķīseli, gluži kā mans kolēģis Džejs Lī. Un paralēle slēpjas tajā, ka hipsteri arī visu izmēģina, bet nekur neaizķeras. Ja paskatās uz to no šāda leņķa, man kļūst nepatīkami, ka es tā rīkojos.
Kafija maksāja 5 liras – gandrīz 2 Ls. Praktiski kā šika kafija Rīgā. Kolēģi savukārt dzēra ābolu tēju, ko ieteica Igors Ščukins. Viņš nepārtraukti uzstāja, ka šī tēja, neskatoties uz vienkāršo recepti “uzliesim sausiem āboliem verdošu ūdeni”, atšķiras no kompota.
Kā var saprast pēc skatiena, Igors (stūrmanis) šādam viedoklim nepiekrīt. Principā tēja tiešām atgādina pat ne kompotu, bet drīzāk uzsildītu ābolu sulu, kas iztek no padomju sulu tvaicētāja. Pēc garšas nekas, bet tā kā kafejnīca atrodas centrā, cena nav attaisnojama.
Pēc tam mēs pastaigājāmies pa krastmalu pie Bosfora. Apkārt skraidīja saucēji, aicināja pavizināties pa šaurumu, kas ved, ja nu kāds nejauši nezina, no Marmora jūras uz Melno jūru.
Mēs nebraucām vizināties, tā vietā apēdām zivju doneru. Nav slikti, lai gan zivi cep nevis tieši uz oglēm, bet uz lūk šāda metāla paliktņa. Kas zem tā – nezinu. Toties donerā bija dārzeņi, nu un vispār zivis es mīlu, jo reti ēdu – dārgi, un gatavot neprotu. Man, starp citu, ir interesanti – zivs taču parasti jūrā pati izaug, bez lopkopībā mūsdienās tik iecienītajām antibiotikām un augšanas hormoniem. Vai tas nozīmē, ka tā ir tik dārga tāpēc, ka dabīga? Jeb tai arī jau bioķīmiskā rūpniecība ir izgudrojusi stimulatorus, kurus izsmidzina virs okeāna?
Vienīgais no šīs operas, kas nāk prātā – jūru piesārņošana ar ķimikālijām no zemes – dabīgā ceļā (upju noteces) un nedabīgā (tankkuģi, kas izmet atkritumus pie Somālijas krastiem vai otrā pasaules kara KIV apglabāšanas vietas)
Zivsmaize maksāja 4 liras, tas ir 1.30. Mēreni.
Restorānos uz tilta iet nevajag – ceļvedis saka, ka dārgi un bez izsmalcinātības. Gardēžiem ir speciāls rajons, meklējiet ceļvedī paši.
Starp citu, ne par tēmu, bet atcerējos. Kad visu laiku ripini pa lēzeniem, ilgstošiem pauguriem augšā-lejā, augšā-lejā, tad beigu beigās zaudē realitātes sajūtu: nesanāk noteikt, priekšā ir kāpums vai kritums. Jums tas var šķist dīvaini, bet šo efektu pamanīja cīņubiedri, un pēc tam es to arī uz sevis novēroju. Īpaši tas pastiprinās, kad vējš ir mugurā: it kā priekšā ir kāpums, bet ripo sev mierīgi uz 25, vai pat 30. Starp citu, nepieredzējušiem velosipēdistiem dažreiz šķiet, ka vējš vienmēr pūš pretī. Tas, protams, ir vienkārši parasts maņu apmāns, kuram cilvēki ir tik ļoti pakļauti. Noteikt, uz kurieni pūš vējš, nav tik grūti: ja tu no kalniņa brauc uz 20-15, tad sejā, ja pret kalnu min uz 25-30 bez piepūles, tad mugurā. Ja ātrums ir vairāk vai mazāk parasts, bet ir vēja sajūta, tad no sāniem. Turcijā noteikt vēl vieglāk – tur periodiski karogi vējā plīvo.
Es dzēru greipfrūtu, bija it kā arī granātābolu. Greipfrūti man patīk, garša viņiem ir dziļa un piesātināta, saprast cilvēkus, kuri tos nepieņem, man ir grūti.
Lūk tagad atcerējos: es uz ielas vēl kaut kādu saldu trubiņu apēdu pa 1 liru. Bija tīri labi, kaut gan ļoti salkani.
Mēs, protams, gājām ne tikai tirgū, bet arī veikalos iegriezāmies, un garšvielu bazārā ielūkojāmies. Garšvielas tur nepārdod nemaz tik daudz, bet es tomēr kaut ko nopirku. Proti: melno tēju un čili piparus. Mamma to identificēja kā vītinātu: pēc izskata tas sasmalcināts gabaliņos pa puscentimetru un mazāk, nav sauss. Diemžēl saprast kur kādas garšvielas ir grūti, bet cīņubiedri jūtas neomulīgi svešvalodīgajā pūlī un steidzas to pamest.
Vēl, starp citu, es gribēju nopirkt tradicionālo tējas glāziņu (çay bardağı) komplektu, bet kaut kā nobremzēju, lai gan man iepatikušās smaragdzaļās atradu gan. Toties pamudināju Ščukinu nopirkt: parādīju viņam, ka veikalā, kurā ieskatījos, ir liela izvēle, viņš sev pa prātam arī atrada. Es, diemžēl, jau vairs nē.
Tuvāk vakaram mēs vēl pastaigājāmies šurpu turpu. Es mēģināju sakārdināt velobiedrus iegriezties sabiedriskajā ēdināšanā, bet nesekmīgi.
Man tieši atlicis vārdu, lai pastāstītu par to, kā braucienā atpakaļ kļuvām par negodprātīga taksista upuriem. Lieta tāda, ka mums atkal bija transporta problēma: mēs esam seši, bet visi Stambulas takši ir parastie, minibusu nav. Rezultātā mēs paņēmām centrā taksistu pēc skaitītāja. Daļa manas vainas (prāva) ir tajā, ka es pateicu “brauksim pēc skaitītāja, vajadzētu būt normāli”, jo izlasīju to ceļvedī. Sanāca gan tā, ka taksists vai nu nezināja īsāko ceļu, vai arī speciāli vadāja mūs pa riņķi, bet sasita praktiski 80 liras, kas ir gandrīz 30 lati. Beigu beigās viņš mūs kaut kur atveda (kādus 2.5 kilometrus no viesnīcas), un mēs nolēmām tālāk neriskēt. Mēģinājām ar viņu norēķināties, bet procesā kaut kādā brīnumainā veidā veiklais šoferis vēl arī samainīja mūsu banknoti, kā rezultātā mēs beigās atdevām vispār 100 liras.
Nepatīkama pieredze, bet ko padarīsi. Vismaz nākotnē būsim gudrāki, vismaz es noteikti. To, ko izstāstīju iepriekš, minu no velokolēģu vārdiem, jo pats apmaksāšanā nepiedalījos. Par to, vai taksists speciāli mūs vadāja pa riņķi, nezinu. Divi negatīvi fakti nav viņam par labu – dīvaina būtu sagadīšanās. Lai gan gadās arī ne tas vien. Jebkurā gadījumā, padoms nākotnei – pacentieties vienoties par samaksu līdz vajadzīgajam punktam iepriekš, pat ja tas ir grūti bez valodas zināšanām. Tas ietaupīs jums nervus un naudu nākotnē. Mēs taču šķīrāmies no 30 latiem – ņemot vērā, ka bijām 6 cilvēki, nav traki. Bet ļoti nepatīkami vienkārši iekļūt tādā situācijā, it īpaši, ja tu pēc dabas esi neuzticīgs un kritiski attiecies pret apkārtējo. Es pats neesmu ļoti ļaunatminīgs, un cenšos sīkumus aizmirst ātrāk, tā ka konkrēti šī sīkā epizode sen jau izgaisusi no atmiņas. Bet lūk Igors (stūrmanis) gan pārdzīvoja. Viņš, starp citu, atgādina man Žurku no komiksa Pearls Before Swine.
