Man aizdeva karbona Specialized šosejnieku, un es pavizinājos pa netālo William B. Umstead štata parku. Parks nosaukts Ziemeļkarolīnas štata (kurā es mitinos) gubernatora vārdā. Pārvaldīt gubernators nepaspēja – dabūja sirdstrieku pēc inaugurācijas, slimoja divus gadus un nomira. Kāpēc tāda neveiksminieka vārdā saukt parku, es nesapratu.
Mans velosipēds ne pārāk labi derēja parka grants celiņiem, bet kopumā sanāca neslikti. Celiņi, kurus sauc par bicycle trail, ir ļoti blīvi un labas kvalitātes, tā ka var braukt pat ar šosejnieku. Celiņu parkā nav daudz, pats parks nav īpaši liels, vismaz pēc maniem velo mērogiem. Smieklīgi, ka tad, kad mēs braucam uz darbu ar mašīnu, tas ir jāapbrauc, bet ar ričuku es varētu aizbraukt turp tikai 12 km caur parku. Jāpadomā, cik tas ir reāli. Duša darbā ir, bet mīt no rīta pusstundu ar baiku 7-10 grādu temperatūrā ne pārāk gribas.
Kamēr vizinājos, aiz muļķības izbraucu uz maģistrāles. Tas vispār ir aizliegts; vienīgais, starp citu, kas velosipēdistiem ir aizliegts. Braukt bez ķiveres var, bet velotiesības nevajag. Štata satiksmes departamenta mājaslapā ir pat specsadaļa, kur var palasīt visus noteikumu punktus, kas attiecas uz baikeriem. Saprātīgi.
Tātad, lai tiktu prom no maģistrāles (highway – lai gan tauta ar šo vārdu sauc visu pēc kārtas), man nācās rāpties stāvā kalnā cauri krūmiem, bet pēc tam līst pāri nepatīkami metāliskam žogam. Par laimi, pašreizējais velosipēds ir viegls kā pūciņa, bet uz žoga bija vētras nogāzti koki, tā ka es kaut kā tiku galā. Vēl iekļuvu pamatīgā lietū, bet, tā kā temperatūra pie mums Ziemeļkarolīnā joprojām ir ļoti augsta, tas bija mazāk nepatīkami, nekā varētu gaidīt. Šodien bija 22-26 grādi pēc Celsija. Salīdzinājumam: Viskonsinā ap nulli, bet Daugavpilī – 6 grādi.
Kas attiecas uz izbraucienu, ASV nav gluži piemērotas velosipēdistiem. Protams, šur tur ir velojoslas (ļoti šauras), ir treili un kartes baikeriem, bet kopumā ir ļoti viegli tā nološoties kā man un nokļūt uz maģistrāles. Protams, autovadītāji kopumā ir akurāti un apbrauc trīs metru attālumā, bet vienalga baisi. Toties blakus ir veloveikals Bicycle Chain, un tur lūk tā vienkārši stāv ričuks par 8000 baksiem. Mums Daugavpilī – maksimums par 2000.
Parkā, starp citu, ir trīs ezeri – nevienā nedrīkst peldēties. Vispār parks paredzēts arī kempingiem, bet alkohols tajā ir aizliegts. Grūti pateikt, kāpēc. Droši vien vērts pieminēt, ka NC – dienvidu štats, un te ir daudz ticīgu liekulīgu svētuļu. Varbūt alkohola aizliegums ir saistīts ar to.
Vēl parkā ir daudz skrējēju, ir makšķernieki. Visur zīmes: “uzmanību, stāvs nobrauciens” un “dodiet ceļu gājējiem”. Mašīnas parka iekšienē nebraukā, tikai līdz tam visi ar tām nokļūst. Tā te ir visur – bez auto nekur netikt. Ietves un zebras ir tikai dzīvojamo kvartālu iekšienē, bet starp tiem nekad. Kājām es varu aiziet tikai līdz tuvākajam veikalam Lowe’s Foods, un arī tad uz pārejas poga jāspiež.
Šodien gan es nobraucu 40 km 4 stundās (daudz apstāšanos un lietus), bet, ja ripinātu tikai pa parku – sanāktu mazāk. Asfaltētie ceļi mums apkārt ir labi, bet karbona šosejnieks ripo vienkārši izcili. Man gan velokompja nav, tāpēc ātrumu neredz, bet droši vien ar šo velo es varētu arī 200 km dienā norullēt, ka tik būtu kur.
Uz šīs optimistiskās nots es tomēr iešu gulēt, jo pie mums jau ir pulksten viens naktī, un es jau tā aizrāvos un uzrakstīju par veikaliem – bet nopublicēšu tikai rīt.
Starp citu, braucu es pēc https://openstreetmap.org – parka iekšienē tā ir krietni precīzāka par Google Maps, norādīti visi treili un tamlīdzīgi.