Ja reiz sāku runāt par veikalu, teikšu, ka šeit ir liela sulu un saldējuma izvēle, turklāt ir arī sulas “ne no koncentrāta”. Pēc garšas labas, īpaši man patīk zīmols Simply Grapefruit. Mums maksā padārgi, vietējiem ciešami – kādi 4 dolāri par 2 litriem. Saldējums maksā 5 bakšus par 1.42 litriem. Bieži ir akcijas, kad tas vispār ir divreiz lētāks. Turklāt uzrakstīts viltīgi - “Buy one get one free”. Patiesībā var nopirkt arī vienu, vienkārši cena būs divreiz mazāka.
Gāzētais dzēriens restorānos no automātiem: viņi to taisa uz vietas, pievienojot sīrupu ūdensvada ūdenim. Pēc garšas nepatīkami, šausmīgi atsit hloru. Bet veikalā populārie gāzētie dzērieni maksā dārgi, kaut kur 1.7 dolāri par diviem litriem. Vai 65 centi skārdene no automāta – es dažreiz pērku. Vēl darbā stāv t.s. Vending Machine, tas ir, automāts, kas pārdod čipsus, cepumiņus un šokolādītes. Gļukains devais – dažas pozīcijas neizdod, nākas rīt visādu peanut butter, tas ir, zemesriekstu sviestu. Tas, starp citu, ir ļoti populārs, tradicionāls amerikāņu draņķis – pamēģiniet pie izdevības.
Vēl es te ievērtēju vietējo limonādes brendu, ko ražo kopš 1917. gada – Cheerwine. Neiespaidoja – līdzīgs Dr. Pepper, kura cienītājs es neesmu. Kolēģis dzer aromatizētu mazkaloriju ūdeni ar zīmolu SOBE Lifewater – lūk, šis būs patīkamāks. Īsāk sakot, gāzētie ir mēsli, sulas rullē.
Kas attiecas uz saldējumu, es jau rakstīju Tviterī, bet atkārtošos: mēs parasti pērkam Bryers. Smieklīgi, bet to ražo tas pats “tualetes” megakoncerns Unilever ar 40 miljardu $ apgrozījumu, tas ir, tējas “Lipton”, Brooke Bond”, ziepju un daudzu citu produktu ražotājs.
Lūk, jums saraksts, lai neatslābtu.
Pazīstamākie:
Kā izrādījās, Unilever – pasaulē lielākais saldējuma ražotājs. Acīmredzot, atšķirībā no tējas, te tas uz kvalitāti ir atsaucies pozitīvi – saldējums ir garšīgs. Lai gan Amerikā pavisam negaršīga laikam nemaz nav. Vislabākais – tas, ko es sākumā nopirku – ķiršu ar šokolādes skaidiņām. Žēl, ka viss, kas ir viltīgāks, nedabisks – all natural (tā te to sauc bez jebkādām piedevām) ir tikai plain vanilla vai chocolate.
Unilever tomēr ir parasta megakorporācija, – ekspluatē bērnu darbu, izgāž dzīvsudrabu pludmalēs un izcērt tropu mežus.
Kas attiecas uz sabiedriskās ēdināšanas iestādēm, tad pusdienot uz tām ejam diezgan bieži, jau ir apnicis. Meksikāņu restorāns, sendviči/hamburgeri/sabi un tamlīdzīgi. Starp citu, Subway man arī ir piegriezies – nevar saprast, kādas sastāvdaļas ņemt, lai iepatiktos. Turklāt ir arī labāki sabi – iestādē Firehouse Subs, kas stilizēta kā ugunsdzēsēju stacija.
Vispār, es dotu priekšroku suši, bet kolēģi kaut ko tādu nesaprot. Suši, starp citu, vislabākie ir Kanki, aiz tā Asuka, bet pavisam vienkārši – Little Tokyo.
Kopumā amerikāņu ēdiens man jau ir drusku piegriezies. Tagad ilgi esmu gatavs rīt kaut ko vienkāršu, kā esmu pieradis mājās: rīsus, ceptu gaļu un sagrieztus gurķus ar tomātiem. Kādreiz gribējās pēc iespējas vairāk un dažādāk pagaršot, bet tagad jau interesi esmu apmierinājis. Zivi, starp citu, nesen ēdām vienā ēstūzī. Tad lūk, tur to cep uz uguns un pasniedz uz apogļota koka dēlīša. Stilīgi un smaržo ļoti garšīgi, bet šausmīgi neekonomiski – katra apmeklētāja dēļ iznieko dēlīti.
Jebkurā gadījumā, ja laiks ir labs, es tagad eju uz parku pastaigāties, bet ēdu augļus, kurus ņemu sev līdzi uz darbu. Turklāt periodiski visādi ļauni cilvēki atnes cepumiņus, virtuļus vai pat picu, kā šodien. Darbā, starp citu, ir divas mikroviļņu krāsnis – viena ar grilu, tieši tam, lai uzsildītu picu – parastajā tā kļūst pamīksta.