Beidzot esmu uzcēlis jauno serveri, pārcēlis uz to visus projektus un salabojis (cerams, līdz galam) blogu. Turklāt man, kamēr esmu uz slimības lapas, ir laiks. Tā ka ceru grafomānēt un apnikt tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kuri vēl atceras par manu eksistenci virtuālajā vidē.
Sākumam par operāciju. Procesa gaitā es sūtīju infu par savu stāvokli uz Tviteri, bet tiem, kas nesekoja līdzi, uzrakstīšu arī šeit, varbūt pat pamatīgāk.
Operāciju man ceturtdien, 11. martā, taisīja ķirurgs Dmitrijs Guzenko iekš www.jlmc.lv. Viņš specializējas ceļgala traumās. Mana operācija – priekšējās krusteniskās saites rekonstrukcija (plastika). Tālāk būs arī fizioloģiskas detaļas. Negribas – nelasiet. Es brīdināju.
Slimnīcā ierados trešdien mazliet pirms pulksten 3 pēcpusdienā. Principā, īpašas vajadzības pēc tā nebija, varēja arī nākamās dienas rītā, būtu ietaupījis 25 latus – tik maksā gultasvieta dienā. Palāta četrvietīga, kaimiņš bija tikai viens – pēc skata nerunīgs, salīdzinoši jauns latvietis. Nākamajā dienā gan viņš atkopās no operācijas, un mēs ņipri pļāpājām, it īpaši, kad mums piebiedroja trešo. Latvietis gan ātri izrakstījās, bet jaunais kaimiņš bija jautrs padzīvojis onkulītis, rūpnīcas strādnieks.
Tālāk par pašu operāciju.
Trešdien dienas vidū ārsts man ar slaidu palīdzību parādīja, kā notiek operācija. Ja īsi: no cita muskuļa (man – ceļa locītavas saliecēja) izvelk cīpslu, saloka 3-6 reizes, ceļa locītavā izurbj caurumu un ieliek to tur iekšā, nofiksē ar endo-button (titāna plāksnīte ar plastikāta aukliņu).
Endo-button
Pēc tam man aizliedza ēst un iedeva caurejas zāles svecīšu veidā. Pirmo reizi pieauguša cilvēka dzīvē izmantoju svecītes, un caurejas zāles arī. Tās vajadzīgas, ja kāds nav lietas kursā, lai cilvēks pēc anestēzijas iedarbības neiztukšotu zarnas tieši uz operāciju galda.
Pēc caurejas zālēm vēl iedeva laikam miegazāles vai nomierinošo, velns viņu zina, nepajautāju.
Vēl atnāca anestezioloģe, paskaidroja, ka atsāpināšana būs epidurālā. Tas nozīmē, ka mugurā ar šprici ievada pretsāpju līdzekli, lai tas iekļūtu muguras smadzenēs. Tajos gadījumos, kad to drīkst pielietot, tas ir labāk nekā vispārējā anestēzija (narkoze) – mazāk traumatiski organismam un vieglāk aprēķināt devu, lai nenodarītu pāri.
Pavisam vēlu vakarā atnāca medmāsa, lika tipināt viņai līdzi. Es jau paspēju nodomāt, ka liks klizmu, bet izspruku – iedeva skuvekli, lika noskūt celīti. Īpaši uzsvēra akurātumu, lai ārstam pēc tam būtu ērti mani graizīt un netraucētu skūšanās iegriezumi. Celīti noskuvu, aizvilkos uz palātu.
No rīta pamodos agri, ap pulksten 6, jo arī apgulos agri. Plus vēl medmāsas un sanitāri staigā, špricē vēderā visādas tur asinis šķidrinošas zāles pret trombu veidošanos.
Uz operāciju mani aizveda ap 8.30. Anesteziologa palīdze bija ļoti jautra tante vārdā Tamāra, ilgi jokoja un solīja mani apkampt. Tā arī notika. Man iešpricēja anestēziju ar nelieliem sarežģījumiem – saka, muskuļi mugurā esot pārāk spēcīgi. Rezultātā tante Tamāra mani tā salocīja, lai mugurkauls pavērtos, ka es pat paelpot kādu brīdi nevarēju. Pēc potes man ātri uzmeta kājas uz galda, un es pats jau gandrīz uzreiz vairs nevarēju tās pakustināt – atrubī pilnībā.
Tālāk uzlika uz sejas elpošanas masku ar smieklu gāzi (skābekli, droši vien, bet varbūt piejauca klāt arī nomierinošo). Aizsedza mani no ķirurgiem ar aizslietni (vai varbūt viņus no manis), tante Tamāra iedeva man ausīs speciālu atskaņotāju un paprasīja, kādu mūziku vēlos. Es, kā parasti, savu muzikālo gaumi paskaidrot nespēju, kā rezultātā stundu baudīju Andrea Bočelli daiļradi. Nomierinošo zāļu dēļ es biju prostrācijā, un tāpēc man nebija ne mazākās starpības, kas tur fonā skan.
Es, starp citu, labprāt paskatītos, kā mani graiza, bet laicīgi pajautāt neiedomājos, un slimnīcas personāls pēc noklusējuma pieņem, ka pacientiem medicīnas tēmas nepatīk un no asinīm viņiem bail. Tā ka, ja gribat redzēt ko tādu (kas diez vai), jautājiet laicīgi, turklāt visiem, kam vien varat.
Operācija ilga laikam kādu pusotru stundu, spriežot pēc tā, ko es noklausījos beigās. Kad tā beidzās, es vien paspēju pajautāt ķirurgam, kas ar menisku (man tajā bija plaisa). Viņš paziņoja, ka izņēmuši 1/4 daļu, un aizmuka. Kopumā operāciju nodrošināja 6 cilvēki. Pieskaitiet vēl nodokļus, aparatūru, zāles, un cena jau vairs neliekas augsta.
Uzreiz pēc operācijas es jutos tīri sakarīgi, rakstīju Tviterī un zvanīju draugiem. Bet te pēc stundas vai divām sāka iziet anestēzija, un tad nu es dabūju trūkties. Turklāt sajūtas līdzinājās nevis sāpēm, bet vienkārši it kā uz kājas būtu liels spiediens un tā ļoti neērti gulētu. Kā negrozies – tik un tā neērti. Izklausās ne pārāk mokoši, bet es pa sienām kāpu augšā, klusītēm lamājos angliski, nevarēju izturēt.
Ne pārāk ilgi mocījos – palūdzu pretsāpju zāles. Tās palīdzēja labi, lai gan ne līdz galam. Patiešām nepatīkami palika tad, kad es atklāju, ka nevaru nokārtot mazās vajadzības. Līdz tam laikam, kad es pasaucu medmāsu (atnāca speciāla medmāsa, domāju, ka vecākā), situācija jau bija ārkārtīgi saasinājusies. Māsiņa ievietoja man katetru, kur nākas, un pateica, ka, ja es būtu novilcinājies vēl drusku, nāktos saukt ķirurgu. Šausmas. Necietieties, bērni, ja nevarat aiziet uz tualeti un urīnpūšļa muskuļi jums nepakļaujas – tas var slikti beigties! Jo vairāk tāpēc, ka anesteziologa palīdze Tamāra mani bija brīdinājusi.
Par laimi, viss beidzās labi. Vakarā ciemos atnāca viltus panks un anarhists. Citus cilvēkus es nesaucu, jo stāvoklis man tomēr nebija nekāds superīgais – diez vai komunikācija ar mani tajā sagādātu jums baudu. Panks ir pacietīgs, manas vaimanas un murmināšanu noklausījās stoiski.
Vēl man kategoriski pateica nestaigāt un vispār pirmajā dienā neatrasties vertikālā stāvoklī. Ja to neievēro, epidurālās anestēzijas dēļ nākamajās dienās var mežonīgi sāpēt galva. Vispār jau es staigāt nemaz tā īsti nevarēju, tā ka problēmu te nebija. Vienīgi grozījos un pussēdus dažreiz gulēju, bet vienkārši nevarēju izturēt vienu un to pašu pozu. Par laimi, galva man pēc tam nesāpēja.
Turpinājumu par operāciju uzrakstīšu rīt.
P.S.
Daudz noderīgas informācijas par PKS traumu ir lūk šajā postā:
https://altsara.livejournal.com/118756.html
Lai nu ko, bet ŽŽ, pat pastāvīgi degradējoties uz fiškisma pusi, aizvien vēl paliek intelektuālās pieejas bastions. Citos internetos tādu iedziļināšanos pilnu postu neatrast.