Nākamajā dienā pulksten 7 rītā atskrēja ārsts, paskatījās uz manu kāju, salieca to par 45 grādiem, 30 sekunžu laikā deva 4 instrukcijas un aizskrēja tik ātri, ka es gandrīz neko nepaspēju pajautāt.
Te jāpiebilst, ka dakteris Guzenko vispār vienmēr ir ļoti aizņemts, veic vairāk nekā 800 operāciju gadā! un tāpēc pārvietojas ļoti ātri, bet papīrus aizpilda vēl ātrāk. Uz jautājumiem atbild, protams, taču tie noteikti ir jāsagatavo iepriekš un atbildes labi jāiegaumē, pārjautāt nedrīkst, nepaspēsi.
Operāciju, līdzīgu manējai, Latvijā taisa tikai 5 ķirurgi. Sākumā, kā jau rakstīju, es gāju pie cita ārsta, un pie viņa tā maksātu 1280 latus. Principā, varētu sagrabināt arī tik daudz, bet neredzēju pamatotu iemeslu. Dmitrijam Guzenko reputācija ir tikpat laba kā pirmajam ārstam, pie kura biju (un varbūt pat labāka), tāpēc neredzēju jēgu meklēt vēl 400 latus. Īsāk sakot, paldies jūras medicīnas centram ljmc.lv un personīgi ārstam, ka cenas viņiem ir pieejamas, nevis domātas futbolistiem un citiem oligarhiem.
Lūk, klīnikas Latvijā, kurās veic priekšējās krusteniskās saites plastiku.
Mājaslapas jums diži nepalīdzēs, ir jāzvana. Process parasti notiek tā: pieraksties uz pieņemšanu pie ceļgalu ķirurga. Viņš apskata un pasaka, kad var operēt vai kad jānāk atkal.
Kopumā es samaksāju 910 latus par operāciju un slimnīcu, 7 par rentgenu. Pirms tam es jau biju iztērējis dažus simtus par ārstu vizītēm, braucieniem uz Rīgu, kruķiem, ortozi, zālēm un citām lietām. Priekšā vēl izdevumi par rehabilitāciju. Par laimi, man atdeva 995 dolārus par lidmašīnā pazaudēto koferi (par ko paldies kompānijai LOT), un šī nauda noderēja tieši laikā. Būtībā sanāca tā, it kā es būtu pārdevis savas lietotās mantas par gandrīz pilnu vērtību. Protams, ja naudu par koferi nebūtu pārskaitījuši, nekas briesmīgs nebūtu noticis – vienkārši nāktos daudzus mēnešus atdot parādus.
Piektdienas vakarā man pakaļ atbrauca Jura, un mēs devāmies uz Daugavpili. Par laimi, ceļam man iešpricēja pretsāpju līdzekli, bet vienalga bija skarbi un nedaudz bail – ja nu ne tā noraustīšos un saraušu operācijas rezultātus. Par laimi, viss beidzās labi – laikam jaunā saite ir piestiprināta kā nākas.
Mājās kāja vēl kādu laiku sāpēja, palīdzēja tikai pretsāpju tabletes. Īpaši neērti ir gulēt ortozē – mūždien murgi rādās. Ortoze, ja nu kāds nezina, ir ciets fiksators, kas notur ekstremitāti vajadzīgajā pozīcijā. Kaut kas līdzīgs ģipsim, bet izgatavots no auduma ar metāla plāksnītēm un aiztaisāms ar “līplentēm” – tāpēc to ir viegli noņemt, kad nepieciešams. Piedevām tas ir vieglāks par ģipsi, un, piemēram, var pakasināt kāju. Un arī muskuļi neatrofējas tik stipri kā ģipsī. Vispār, kā agrāk cilvēki ar ģipsi staigāja, nav saprotams – es tajā dažas dienas slimnīcā sabiju un nomocījos.
Kopumā ķirurgs man iedeva norādījumus, kā pildīt vienkāršus vingrinājumus, taču ļoti maz. Principā, varbūt pagaidām vairāk arī nevajag, bet turpmāk noteikti ir svarīgi uzzināt labāk un vairāk. Man ģimenes ārste iedeva nosūtījumu uz rehabilitāciju. Noslēpumaina mums tā sistēma – operāciju valsts apmaksāt negrib, bet lūk, pēc operācijas – lūdzu.
Slimības vēsturē rakstīts, ka man pēc operācijas mēnesi jāstaigā ar kruķiem. Pie kompja man sēdēt joprojām ir neērti – kāja notirpst un sāp. Tāpēc es iekārtojos viltīgi – uzliku visur, kur vien var, lielos šriftus, iespraudu klaviatūru pagarinātājā, apgūlos uz dīvāna un sāku izmantot 42” televizoru kā monitoru. Teļuks ir vecāku, bet pagaidām stāv pie manis. Pele man ir bezvadu, tā ka tur problēmu nav. Tas viss izrādījās diezgan ērti, īpaši ņemot vērā, ka tagad daudz laika pavadu mūsu jaunā servera linuksa konsolē, un ssh klientā Putty šriftu izmēru var uzlikt jebkādu.
Vienīgais “bet” – Windows, šķiet, nemāk uzlikt dažādu šriftu izmēru (jeb DPI) diviem monitoriem, tāpēc nākas konfigurēt katru programmu atsevišķi un pēc tam vajadzības gadījumā ņemt to atkal nost. Tajos gadījumos, kad šriftu izmērs nav regulējams, var izmantot OS iebūvēto programmu Magnifier.
Garastāvoklis man kopumā ir labs, nākotnē raugos optimistiski. Ļoti svarīgi ir pilnā mērā pildīt rehabilitācijas vingrinājumus. Šeit es dažreiz slinkoju, varētu arī vairāk darīt. Citi cilvēki reizēm vispār pa 4 stundām dienā nopūlas. Es savukārt katru dienu skatos kādu jaunu filmu un tajā laikā pildu daļu no vingrinājumiem. Drīz jau kļūšu tikpat zinošs kino lietās, kā daži mani kolēģi un paziņas. Veco kino gan skatos maz – 42” teļukā pārāk labi redzama švakā kvalitāte. Nekas, atņems teļuku, jaunais kino viss būs noskatīts, tad citas izejas vairs nebūs.
Kāja pagaidām lokās tikai par 90 grādiem, turklāt tikai pēc iekustināšanas. Es neslinkoju, loku to katru dienu stiprāk, bet process rit nesteidzoties. Ja viss ies labi, pēc mēneša es pamazām staigāšu, pēc diviem – peldēšu un aktīvi mīšu velo, bet skriet būs jāsāk visvēlāk, jo tā ir slodze locītavai un vispār. Pilnībā kājas funkcijas atjaunosies ne drīz, ātrākais pēc kādiem 3-4 mēnešiem, un tas ir ļoti atkarīgs no manām pūlēm rehabilitācijā. Un līdz galam droši viss sadzīs tikai pēc pusgada un vairāk, līdz tam brīdim jābūt uzmanīgam.
Tagad aizgāju pie rehabilitologa (izbraukuma no Rīgas, vietējo pie mums ir maz), noderīga uzzināju pamaz – tikai to, ka uz bezmaksas rehabilitāciju ir liela rinda, tāpēc iešu uz maksas. Ārsts gan bija jautrs, pats slēpotājs, slavēja Guzenko un teica, ka viss būs bumbās – ir pārliecināts, ka operācija uztaisīta labi un sadzīs viss arī lieliski.