Es te nesen izlasīju rakstnieka Alastera Reinoldsa grāmatas: trīs grāmatas no sērijas “Kosmiskā apokalipse”.
Grāmatas droši vien varētu saukt par postkiberpanku. Tajās plaši izmantotas mūsdienās modīgās gēnu inženierijas, nanobotu, selektīvas ietekmes uz smadzeņu daļām, apziņas kopēšanas datorā, kvantu nenoteiktības un citas tēmas. Vietām diezgan aizraujoši. Kas attiecas uz tehniski zinātnisko daļu – man nav kvalifikācijas spriest, cik tur viss ir ticami. Autors ir fiziķis un astronoms, cerēsim, ka nav pārāk salaidis dēlī.
Taču pret sižetu, personāžu uzvedību, īpaši saistībā ar šīm pašām “brīnumtehnoloģijām”, man ir lielas pretenzijas. Pati galvenā – ja grāmatā aprakstītās superattīstītās tehnoloģijas patiešām parādīsies, cilvēki uzvedīsies pavisam citādi, nevis tik parasti kā tagad un kā lielākajā daļā grāmatas. Kāpēc viņiem viss ir tik lēni un stulbi, ja tehnika ir sasniegusi tādus augstumus? Motivācijas atkal jau vietām kaut kādas pavisam bērnišķīgas ūbermenšiem, kādiem viņiem vajadzētu būt. Kāpēc nokopētās apziņas tik maz darbojas, ja tās ir salīdzinoši viegli izveidot. Varētu taču sakopēt veselu kaudzi un likt strādāt, un tā tālāk, skat. Grega Igana grāmatas.
No otras puses, tie, kuriem nav implantu un smadzeņu paātrināšanas, tieši otrādi, izskatās pārāk kruti. Kā gadījās, ka Ilija Voļeva tik veikli visu noregulē un saprot sarežģītas lietas dažu dienu laikā, ja viņai mācīšanās spējām un loģikai vajadzētu būt pilnīgi parastām?
Vēl viena liela problēma – ļoti bieži autors izlaiž veselus pamatojumu un jēgas gabalus. Piemēram – kāpēc Ultra ir vienota frakcija, un kā viņi var rīkoties kopā, ja tie ir vienkārši savstarpēji nesaistīti tirgoņi? Ar ko viņi tirgojas, ja vairumam pasauļu ir nanoboti, kas spēj (vismaz tā tiek uzskatīts) uzbūvēt jebko?
Nu un šausmīgi besī, kad tiek ļaunprātīgi izmantota slavenā Artūra Klārka frāze “jebkura pietiekami attīstīta tehnoloģija izskatās pēc maģijas”. Tā varbūt arī ir, taču tas nenozīmē, ka var patvaļīgi ievadīt vēstījumā deus ex machina, kas spējīgs uz jebko. Es domāju neitronu zvaigzni-superdatoru, kas spēj augšāmcelt mirušos, vai arī “dieva degvielu”, kuru pat izanalizēt nevar, bet efekts labāks nekā no medicīnas nanobotiem. Tas viss nepārliecina pilnīgi nemaz.
Ar tādām pašām groteskām superspējām aizizrāvās Deivids Brins grāmatā “Debesu plašumi”, bet viņš vismaz apzināti rakstīja haitek-fantasmagoriju . Bet Reinoldss it kā cīnās par “ticamību”, kuru es viņa grāmatās neatrodu.
Vēl viens trūkums - sižets vietām nav pietiekami samudžināts. Pārāk ilgi velkas, personāži cits citam skaidro vienu un to pašu, to, ko lasītājs jau sen ir sapratis. Skaidrs, ka personāži to vēl nezina, taču grāmata jau netiek rakstīta viņiem, bet gan mums. Vēl stulbi izskatās, kad varonis vienmēr pareizi uzmin notiekošo. Saprotams, ka vienam cilvēkam (autoram) grūti uzzīmēt dažādu cilvēku domas, tomēr vajadzētu vismaz censties.
Kopumā palika sajūta, ka viņš ir vienkārši mūsdienu zinātniskās fantastikas grandu atdarinātājs, kurš ekspluatē modīgas tēmas. Vispār grāmatas ir tīri tā neko, ja esat žanra cienītājs, bet citiem gan neieteiktu lasīt. Te ir jāsaprot – salīdzinot ar daudziem zinātniskās fantastikas grafomāniem, Reinoldss raksta ļoti pat pieklājīgi. Otrā grāmata, “Bezdibeņa pilsēta”, man likās vislabākā no trim.
P.S. Atcerējos lietu, kas mežonīgi besī, vienkārši šausmīgi. Ja es visu pareizi sapratu, tur trešajā grāmatā personāži veselām dienām pavada zem slodzes, kas lielāka par 2G, pat līdz 10.
Tas ir absolūti nereālistiski. Pat trenēts cilvēks spēj izturēt tikai dažas minūtes pie 6G, nekāda tehnika nepalīdzēs izturēt to daudz dienu. Protams, palīdzētu nostiprināti muskuļi, sirds, kauli un eksoskelets no ārpuses, taču grāmatā nekā tāda visiem ekipāžas locekļiem nebija. Un vispār viņi tur staigāja pa kuģi un sarunājās, nevis gulēja saplacināti.