Kanjona tuvumā ir neliels muzejs, kurā stāstīts par indiāņu dzīvi, kas šeit mita diezgan pasen. Ap muzeju ir tūristu taka, kur var uzzināt par apkārtējo floru.
Celiņi skaisti, lielākajā daļā aizliegts braukt ar velosipēdu, var tikai ar kājām.
Uz tūristu takas ir plāksnītes ar informāciju par visko aizraujošu. Lasīt reti kad bija laiks, turklāt māsai stāvoklī bija grūti daudz stāvēt un staigāt, tāpēc es tās reti skatījos.
Pirmo reizi mūžā ieraudzīju kadiķi. (Juniper). Tā ap kanjonu ir milzīgi biezokņi. Augs noderīgs, dāvā mums brīnišķīgas čiekurogas. Jums varbūt smieklīgi, bet tās patiešām tā sauc. No tā vēl ciedru eļļu iegūst, kas izklausās pavisam šizofrēniski, taču arī tā ir taisnība. Es nesāku šaubīties, jo pēc izskata ciedrs pilnīgi atgādina kadiķi, tikai ir simtreiz lielāks.
Ja jau mēs esam Kanjonā, jums nāksies baudīt tā skatus, neko darīt.
Principā, skats tīri neko.
Tautas nebija nemaz tik maz. Bet sezonā viss ir tā piebāzts, ka cauri nevar izspraukties.
Perspektīvai pievienoju to pašu klinti no neliela attāluma.
Kanjona tuvumā vietas nav daudz, turklāt te ir vides aizsardzība, tāpēc suvenīru bodītēm un ēstuvēm izveidots īpašs ciemats Canyon Village. Akmentiņi skaisti, es nopirku cilvēkiem dāvanā. Skaidrs, ka tie palika čemodānā.
Es arī nolēmu uz maliņas pasēdēt. Te mēs baudām saulrietu, speciāli atbraucām. Starp citu, liekas, ka visas šīs klintis un dibens nemaz nav tik tālu. Patiesībā augstāk esošajās bildēs, un arī šajā, līdz dibenam ir praktiski kilometrs, bet līdz pretējai sienai, ko redzat – pilnīgi varētu būt 10 un vairāk km. Tādi nu ir kalni.