Digitālais klaidonis

Mēs dzīvojam, kamēr lidojam

Grāmatas - “Ledus un uguns dziesma”

Vīrietis ar gariem matiem kažokādu apģērbā sēž zem sena balta koka ar izgrebtu seju, domīgi aplūkojot zobenu. Visapkārt viņam daudz nobirušu, spilgti sarkanu lapu.

Izlasīju te Džordža Mārtina "Ledus un uguns dziesmu” pēc avva ieteikuma. Tā ir slavena fantāzijas sērija, ko sarakstījis slavens fantāzijas rakstnieks.

Kas patika: sižets episks, valoda bagāta, detaļu daudz, mistikas nedaudz.

Kas nepatika. Rakstnieks uzskaita pārāk daudz kreiso vārdu, kurus lasītājam zināt nemaz nav obligāti. Reizēm arī ne īpaši svarīgu notikumu ir tā kā par daudz, tāpēc uztvert to visu ir smagi. Nez kāpēc sižeta līkloči nešķiet nemaz tik viltīgi: it kā to ir daudz, tāpat kā darbojošos personu, bet tie neizraisa nekādu līdzpārdzīvojumu. Varbūt tāpēc, ka galvenās sižeta līnijas attīstās briesmīgi lēni. Piedevām pozitīvie varoņi ir krietni vien apsprāguši, bet negatīvie, gluži pretēji, vairojas. Tas gan, neskaitot pēdējo grāmatu, kur viņi tomēr sadomāja mazliet paretināt savas rindas, lai gan ar pašu rokām.

Meitene kapucē ar kažokādas apmali ceļ sniega pili ziemas mežā siltas gaismas staros. Fonā starp apsnigušiem kokiem redzams zirgs un guloša cilvēka figūra zem krītoša sniega.

Vēl arī fantastiskā te kaut kā ir maz, un tad, kad tas ir, tas ne pārāk labi iepinas pārējā sižetā. Piemēram, vienā vietā burve kaut kā pārāk viegli distancēti nogalina veselus trīs cilvēkus vienā rāvienā: ja tas ir tik vienkārši, kāpēc pirms un pēc tam mēs šādu efektīvu menedžmentu neredzam? Es jau, protams, saprotu, ka bezjēdzīgu pūķu, maģijas un močīšanās  pārpilnība var  tieši viegli sabojāt fantāziju, kas parasti arī notiek. Es gan vispār fantāziju nemīlu, jo maģija tur parasti ir sastiķēta caur mistiku, bet, ja reiz tu atšķaidi bruņiniekus, zobenus un lokus ar maģiju, uztaisi to kaut kā interesantāku, vai kā.

Pati lielākā nepatikšana gan ir šāda: sērijā ir jau 7 sējumi, bet ieplānoti 11. Autors astoto daļu raksta jau kopš 2005. gada. Pēdējos trīs gadus baro ar solījumiem ne pa jokam, bet nu šogad droši vien tomēr iznāks. Bet viņam taču vēl divi sējumi jāraksta, un mums – jāgaida!

Petyr-Baelish-a-song-of-ice-and-fire-3420580-744-563

No otras puses, nav jau tā tomēr tik kruta grāmata, lai panīktu no nepacietības, kā es to daru Nīla Stīvensona Baroka cikla gadījumā. Diemžēl, kopš esmu apslimis, esmu pārstājis lasīt System Of The World angliski – tur vajadzīga svaiga galva, bet bez baseina un sporta zāles man tādas pastāvīgi nav.

Rezumē: grāmata nav slikta, lasīt var, pat ja neesat nekāds lielais fantāzijas cienītājs. Ka tik pacietības pietiktu tūkstošiem darbojošos personu un 11 sējumiem.

P.S. Skaidra lieta, ka viskrutākais personāžs ir Tirions.