Umberto Eko ar biedriem ir izdevis kaut kādu grāmatiņu par grāmatām “Neceriet atbrīvoties no grāmatām!”. Lūk, rakstiņš Delfos
Pietiek ar šo citātu, lai saprastu, ka vecie kraķi neko nesajēdz no digitālā progresa. Šeit redzams, kā viņi mēģina ciparu pielietot tādā pašā veidā kā laikmetā pirms tā. Proti, piesaista informāciju fiziskiem datu nesējiem. Tas ir absurdi, jo mēs tieši no tā cenšamies aizmukt. Kas šim paziņam bija jādara — laikus jāpārkopē dati uz cietā diska, kad tie kļuva pieejami ar lielu ietilpību. Un pēc tam pie apgreida pastāvīgi jāpārkopē uz jauniem diskiem, bet bekaps jāglabā ārējā ierīcē. Ja nu viņam negribas tērēt tam laiku (kas ir saprotami un pareizi), viņa rīcībā tagad ir kalniem tiešsaistes servisu sinhronizācijai un glabāšanai. Agrāk to nebija, bet jāsaprot taču, ka tagad ir pārejas periods, turklāt pēc vecajiem mērogiem tas norit zibenīgi – pāreja no ādas manuskriptiem un papirusiem uz papīru prasīja daudz vairāk laika.
Turklāt citāts par veco datu lasīšanas sarežģītību nav sevišķi taisnīgs. Jebkurš mūsdienu diskdzinis lasa vecos CD-ROM. Flopikdzini atrast ir grūtāk, bet pagaidām vēl iespējams. Kas attiecas uz datu formātiem – neviens nespiež izmantot proprietāros. Standarta teksta failu UTF-8 vai Unicode kodējumā varēs izlasīt vēl simtiem gadu. Ar bildēm ir grūtāk, bet diez vai tuvākajās desmitgadēs izzudīs bmp,jpg un png, par laimi, tie jau sen ir kļuvuši par de facto standartiem. Ar video ir vissliktāk, bet te atkal jāizmanto visstandartākie līdzekļi – MPEG 1/2/3/4. Taču par video var arī nerunāt, jo parastajās grāmatās tā vispār nevar būt.
Fizisko datu nesēju cienītājiem vēl patīk spriedelēt par ciparu efemērumu un to, cik viegli ir pazaudēt datus. Tāda problēma pastāv, nestrīdos. Taču līdzīgas problēmas bija arī ar vecajiem datu nesējiem: grāmata var sapūt, to var sagrauzt peles, tā var sadegt, mazums kas vēl.
Atkal dīvaina loģika: būdams “bibliofils”, viņš pieķeras fiziskam datu nesējam. Saprotams, ka šāds nesējs viņam pārāk iemieso saturu — gan aiz ieraduma, gan cilvēka smadzeņu uzbūves dēļ, kurām padod kaut ko reālu. Bet kāpēc dīvainību, pat ja tās blakusefekts dotu labumu, iztēlot par tikumu? Es, lūk, zinu elektroniskos “pļuškinus”, kuri tieši tāpat kolekcionē darbus digitālā veidā, un viņiem tas tieši tāpat būtu saglabājies. Labākais un pareizākais variants – tas ir, kad digitālo rīku izmantošana ir tik vienkārša un ērta, ka viss pats droši saglabājas un saturu vēlāk ir viegli atjaunot. Uz to viss arī iet.
P.S. Es neaplūkoju globālas kataklizmas gadījumus – tas ir atsevišķs jautājums un ar to arī nodarbojas, bet tas iziet ārpus šī posta rāmjiem.
P.P.S. Pilnīgi iespējams, ka pati grāmata nav tik kategoriska un izaicinoša kā šie citāti, bet vienalga.