Vēl bildes, no otrās dienas.
Lūk, tas pats rekumbents.
Šī ir mūsu Maximas telts par 4 latiem.
Tas ir Aukss
Te mēs netālu no kempinga izdomājām pavizināties ar rodelbāni (Rodelbahn) (latviski — rodelis) atrakciju parkā tarzans.lv
Ja nu kāds nav lietas kursā, rodelbānis — tās ir pašripojošas ragaviņas uz viensliedes, kur var bremzēt ar sviru. Es jau iepriekš ar tādām biju braucis Vācijā, bet tur nebija tik jautri, Siguldā ir krutāk.
Redzama rodeļa viensliede.
Vispār rodelī ir nedaudz baisi, un cilvēki visu laiku bremzē. Ragaviņas uz sliedes turas ļoti stingri — konstrukcija analoģiska "amerikāņu kalniņiem", tāpēc var arī nebremzēt vispār. Bet mēs visi bremzējām, izņemot Alisi. Viņa ir reāli bezbailīga — nobrauca un saka, ka esot bijis pat pārāk lēni, vajagot vēl ātrāk.
Šīs ir alas Siguldā. Daži uzraksti uz māla ir pavisam seni, tiem jau pāris gadsimtu.
Blakus, pa ceļam uz Turaidu, vēl viens kempings.
Te mēs jau esam tikuši līdz Latvijas slavenākajai pilij — Turaidas pilij. Es tur agrāk nebiju bijis. Aiziet noteikti ir vērts, bet nogurdina. Starp citu, esiet uzmanīgi — agrāk varēja tikt iekšā bez biļetes, pārlienot pāri sētai, bet tagad visur stāv kontrolieri nacionālajos tērpos, lai neviens netiktu iekšā uz haļavu. Man naudas nav žēl, tomēr kaut kāda attīstība. Žēl tikai, ka ne Latgalē, bet Siguldā, kura jau tā redz nenormālus tūristu pūļus. (Lai gan pēc Eiropas mērogiem nemaz tik daudz nav — pat brīvas vietas viesnīcā tajā pašā dienā vēl bija).
Pie Turaidas pils ir liels parks, var staigāt visu dienu un skatīties uz visādām lietām. Nogurdina, protams, braukt ar velīti ir vieglāk, lai gan ir jāmin pedāļi.
Aukss panka ķiverē.
Skulptūru parks. Man palicis atmiņā ar to, ka zāle bija mitra, un es saslapināju kājas.
Pati pils.
Daudzas ēkas ir restaurētas, atšķirība starp veco un jauno ķieģeli ir labi redzama.
Uz dažiem pils ķieģeļiem atrada lūk šādus zvēru un cilvēku ekstremitāšu nospiedumus. Kāpēc tas tika darīts, nav zināms, bet ir jocīgi. Domāju, senči vienkārši izklaidējās.
Atkal trakīgie Latvijas stārķi. Skaits iet pāri malām.
Te mēs jau esam atgriezušies Saulkrastos, drīz brauksim mājās.
Tālāk Auksa bildes.
Tas esmu es, lādēju aifonu kempingā.
Panks rodelvagonā.
Turaidas pilī iekšā ir visādi muzeji un seno pannu un karošu izstādes.
Kopumā tīri tā nekas sanāca brauciens.
Pie pils, starp citu, ir padomju laika ēdnīca. Tajā ir to laiku katli un citi trauki, plakāti un bildes, nu, un telpas noformējums arī tādā pašā garā. Cenas nereāli humānas — es apēdu soļanku, pelēkos zirņus un kompotu par 1.5 Ls (3$). Tādas cenas nebiju redzējis jau kādus 5 gadus, kopš kojām. Toreiz es vienreiz ēdu komplekso pusdienu par 1.20 — bet man tā bija ne maza nauda, jo visa stipendija bija kādi 70 lati.
Kad braucām atpakaļ, visā garumā no Pļaviņām līdz Daugavpilij pa labi bija milzīga un biedējoša negaisa fronte, zibeņi zibšņoja ik pēc piecām minūtēm. Skaisti — ne vārdiem aprakstīt.