Piedalījos sabžā.
Tas notiek Siguldā, deklarētais mērķis - apvienot velosipēdu mīļotājus Latvijā (kas ir saprotams no nosaukuma). Brauciens notika jau Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, bet pašreizējais ir tradīcijas atjaunošana 1995. gadā. Tas ir masveidīgākais velopasākums Latvijā.
Es pirmo reizi piedalījos velosacensībās, man viss bija liels brīnums, tāpēc rakstīšu kā parasti, no provinciāļa skatupunkta.
Rīgā mēs ieradāmies jau sestdien, jo tur notika laikmetīgās mākslas forums Baltā Nakts 2010. Tas arī ir masveida pasākums, kas norisinājās dažādās Rīgas vietās no sestdienas plkst. 12 dienā līdz svētdienas plkst. 6 rītā. Ļoti neveiksmīgi sakrita ar Vienības braucienu (mums neveiksmīgi). Acīmredzot šo abu pasākumu auditorija īpaši nepārklājas, tāpēc organizatori neiespringa, lai gan abi ir pamanāmi notikumi Latvijas sabiedriskajā dzīvē.
Tā nu Baltās Nakts ietvaros izdevās aiziet tikai uz pazīstamā (krievvalodīgā) mākslas karteļa "Orbīta" performanci, fotogrāfiju izstādi Dirty Deal Cafe, kā arī drūmi pastāvēt ārpusē pie Anglikāņu baznīcas, jo iekšā vairs neielīdām - pārāk daudz tautas. Žēl, jo mūziķus tur nodrošināja mūsu mīļais Skaņu Mežs.
Fočenes bija uzņemtas ar "polaroīdu" un mani nesajūsmināja (atskaitot vienu, ar sliedēm).
"Orbīta" toties uzstājās salīdzinoši neslikti, darbība mijās ar pārdomām Griškoveca garā (bet ar savu raksturu un stilu) un saputrota verlībra raidīšanu no kastes. No kastes - burtiskā nozīmē, cilvēks sēdēja kastē, piespiedis seju pie stikla, un murmināja mikrofonā. Tas viss tika translēts ar projektoru uz liela ekrāna, turklāt ar latviešu subtitriem. Visnotaļ amizants moments. Pati Dirty Deal Cafe atrodas netālu no tirgus, ēkās ar nosaukumu Spīķeri, un, cik varu spriest, tā ir tāda hipsteru un indīkidu vieta.
Blakus kafejnīcai bija pašdarinātu lietu izstāde-pārdošana, adīšana mūzikas pavadījumā jaunajām māmiņām, un vēl šādas tādas performances, kur bija pārbāzts un mēs tur netikām.
Nakšņot mēs devāmies ar pēdējo mikriņu pulksten 23os, turklāt pieturā es netīšām apčakarēju kaudzi cilvēku, pasakot, ka pēdējais autobuss vēl būs, vēlāk, pēc īpašā svētku saraksta. Ne tur paskatījos mājaslapā, nožēloju.
Apgūlāmies vienos naktī, piecēlāmies 7os, un 8.20 aizripinājām ar ričukiem uz Siguldu. GPS noderēja, lai gan ceļš bija vienkāršs, vietām norāžu nebija.
No Rīgas līdz Siguldai ir gandrīz 60 km. Kāpēc mēs pirms ātruma brauciena vilkāmies tādu distanci - to jūs pajautājiet pankam.
Jebkurā gadījumā, galā tikām žiperīgi, kaut kur 2.40 laikā, vai pat ātrāk. Pa ceļam apdzinām kaut kādus bērneļus un sirmgalvjus, kuri devās uz turieni pašu. Vēl palīdzējām vienam vecim uzpumpēt riepu, jo pumpis Statoilā nestrādāja. Kaut kā pārāk bieži tie ir salauzti. Labi vismaz, ka tie vispār tur ir. Lai gan pēc tam, kad panks nopirka kruto pumpi, nepieciešamība pēc Statoila ir mazinājusies.
Asfalts svaigs, Navigon proga aifonā vēl nezināja šo ceļu.
Galā tikām ar laika rezervi, kas ir labi, jo tikt līdz reģistrācijai caur vairākiem tūkstošiem dalībnieku nav vienkārši. Reģistrācija izveidota prātīgi: katram burtam vai vairākiem ir sava rinda un meitenes, kas izsniedz aploksnes. Aploksnē karte, numurs ar RFID čipu, pāris brošūriņas un ēdināšanas talons. Vēl iedeva mazu šokolādīti. Sajēdz, kas ir pareiza sacensību organizēšana!
Numurs man izrādījās 4950, bet vispār Tautas brauciena numuri, kurā es piedalījos, sākās ar 2000. Tātad teorētiski startēju es kaut kur trešajā tūkstotī. Praktiski, drīzāk, otrajā.
Nākamajā daļā lasiet par pašu braucienu un maniem iespaidiem par to.
Lūk, starp citu, karte
View Sigulda Vienibas Brauciens in a larger map