Vakar braucām uz Viļņu, tikai par 12 latiem, ar firmu Mari. Viss ļoti patika. Gids neslikts, apskatījām milzīgu un diezgan interesantu gadatirgu Kaziukas, kur milzīgi pūļi amatnieku pārdod savus (un arī fabrikas, kā gan bez tā) darinājumus, maizi, gaļu. Tautas spēku uzturēšanai pasniedz karsto alu un uzkodas, var arī vienkārši ieiet kādā ēstuvē, par laimi Viļņā ir milzīga vecpilsēta, gluži tūristiska.
Vēl apskatījām tradicionālo Ģedimina kalnu un torni, kā arī uzrāpāmies kalnā, kur uzstādīti krusti par godu noslīcinātajiem franciskāņiem (blakus). Tas, ka kalni ir augsti un uzrāpties nebija tik vienkārši, priecē, bet labāk būtu, ja tie būtu kādas 3 reizes augstāki, būtu vēl interesantāk.
Pēc tam braucām uz tirdzniecības centru Akropolis, tur pasēdējām Lido analogā ar nosaukumu Delano. Ēdiens garšīgs, cenas mērenas.
Iespaidi par braucienu vienkārši šiki, īpaši no eiropeiskās pieejas ikdienas dizainam (pēc Ļebedeva). Piemēri zemāk.
Tā, stāvvietā pie Akropoles kopā ar cipariem uz zonu zīmēm attēloti dzīvnieki.
Datorpreču veikalā pa visu sienu salīmēti bērnu zīmējumi.
Grāmatnīcā ir garš soliņš, kur samesti spilveni, lai varētu mierīgi pasēdēt un pašķirstīt grāmatu.
Ģedimina tornī margas uz vītņu kāpnēm ir ne tikai pa kreisi gar sienu, bet arī vertikāli pa labi, kas stipri atvieglo kāpšanu augšā un lejā.
Virs šosejas arī vienreiz redzēju ceļa elektronisko tablo, mums tādu nav (vai ir maz?).
Biotualetes dalās vīriešu un sieviešu, agrāk kaut ko tādu nebiju redzējis. Vīriešu tualetē netiku, ar ko atšķiras, nepateikšu.
Gar Vilijas upi ir neticama krutuma skulptūra, caurules formā, kas izlien no zemes un turpat uzreiz grimst atpakaļ tajā. Neslikta figūra tērauda lenšu formā ir arī piestiprināta zem tilta.
Amatnieki, kuri pārdod kliņģerus un barankas, pie savām teltīm stiprina milzīgus savu izstrādājumu eksemplārus, vienkārši briesmīga izmēra (ap metru garumā).
Pati Viļņa arī ir brīnišķīga, atrodas uz kalniem, debesskrāpji smuki, savdabīgas miniatūras īsto Londonas, vai tur Čikāgas debesskrāpju kopijas.
Kā kuriozu vēl var minēt faktu, ka mums krogā atnesa ēdienkarti lietuviski, bet kad ķiķinošā viesmīle saprata, ka mēs paši neesam vietējie, pēc mūsu lūguma atstiepa to pašu krieviski. Tas mums palīdzēja izvēlēties, bet pilnīgi nemaz nepalīdzēja viņai atcerēties, ko mēs gribam, jo viņa nemācēja izlasīt un nevarēja atcerēties ēdienu nosaukumus krieviski krieviski, tā vietā šausminājās par vārdu sarežģītību un smējās. Beigās gan atnesa pareizi visus pasūtījumus, izņemot manu mežrozīšu tēju. (Saņēmu kā visi, karkadē ar augļiem). Ēdu vīna mērcē ceptus pelmeņus, neslikti, bet ne super.
Ņemot vērā gan, ka cenas Lietuvā bieži ir mazliet zemākas par Rīgas, labāku nav ko vēlēties. Cieņa pret lietuviešiem man vēl vairāk pieauga (kā atceraties, arī manā pagājušajā braucienā uz Lietuvu man patika). Protams, ne mazu lomu nospēlēja laba kompānija un saulains silts laiks, bet tomēr.
Kopsavilkums: ar firmu Mari brauksim vēl, solīja tulpju jūru un ceriņu dārzu 10 ha platībā - ostīt neizostīt.