Viena no lietām, ko bijām iecerējuši paveikt, un kas beigu beigās mums par lielu prieku arī izdevās, bija pārgājiens Fansipana (Phan Xi Păng) kalnā — Vjetnamas augstākajā virsotnē un vispār "Indoķīnas jumtā". Tas, protams, ir tikai 3143 metrus augsts, bet man arī tas nav maz — iepriekš kalnos nebiju gājis. Šis gājiens bija iecerēts kā trekings, kas nozīmē, ka nav nepieciešams īpašs alpīnisma aprīkojums, ja neskaita trekinga nūjas. Fansipanam nav alpīnisma grūtības pakāpes, tāpēc iesākumam man tas bija tieši laikā.
Pēc GPS mēs nogājām 20 km, bet augstuma kāpums bija 1843 metri. Mans GPS augstumu mēra neprecīzi, taču var droši teikt, ka mēs sākām aptuveni no 1943 metriem, bet tikām līdz 3143, tāpēc starpība ir 1200 metru. Turklāt pa ceļam netrūka arī kāpumu un kritumu miju. Un neaizmirstiet vēl arī par atpakaļceļu!
Vietnam - trekking to Fansipan in one day
EveryTrail - Find the best hikes in California and beyond
Nedaudz faktu. Fansipans atrodas 9 km uz dienvidrietumiem no Sapas, un tas ir ekotūrisma punkts, jo apkārt ir daudz dažādu augu: veseli divi tūkstoši.
Uzvedības noteikumi nac. parkā
Pieprasa biļeti, staigāt pa celiņiem, klausīt of. personām, neņemt līdzi dzīvniekus un sprāgstvielas, nekurināt ugunskuru un sargāt apkārtējo vidi.
Ceļa sākums
Fansipanā var uzkāpt tikai gida pavadībā, turklāt cenas ne visai priecē: no cilvēka vismaz 70 baki, bet ar nakšņošanu un ēdienu sasniedz pat 140. Parasti tūres ilgst divas un pat trīs dienas, bet biedri izlēma, ka pietiks arī ar vienu. Es it kā vēl Latvijā lūdzu, lai mums izdotos normāli pagulēt (8.5 stundas) un brīdināju, ka kalnos iepriekš neesmu gājis. Tomēr izlēmām iet vienas dienas laikā. Nestrīdējos, jo jutu sevī spēkus un biju pārliecināts, ka man viss sanāks. Tā arī izrādījās. Vienīgi atpakaļceļā es pazaudēju kopējo katliņu (dārgu), Aņas krūzi un karoti. Būs man mācība: vairs nenest svešas mantas, un ja dārgas — arī kopējās ne.
Busa šoferis ar kucēnu Fansipanu
Pa ceļam mēs notriecām suni, lai gan busiņa šoferis arī samazināja ātrumu, kad to ieraudzīja. Uztraukties, kad tas tomēr palīda zem riteņiem, viņš nesāka, un, kad atskanēja skaņa "bums", mierīgi brauca tālāk, kā rezultātā mēs tam pārbraucām pāri vēlreiz. Īpaši jūtīgie te laikam šausmināsies, bet jāsaprot, ka Vjetnamā jebkurā gadījumā izdzīvos tikai tie suņi, kuri zem riteņiem nelien — sasodīti maz te vietas. Toties, kad atbraucām uz vietu, viņš pirms aizbraukšanas jau parūpējās, lai kucēns neciestu — iedeva tam pendeļu, un tas aizmuka.
Trekinga nūjas bambusa nogriezumu izskatā var paņemt pie starta
Jāsaka, ka sarunas par to, lai tūres cena būtu zemāka, bija ļoti vētrainas, un, kad mēs vēl arī pirmajā dienā neaizgājām, Nja no viesnīcas, un jo īpaši gids, kurš mūsu labvēlības dēļ bija piecēlies 4 no rīta, ne pārāk nopriecājās. No otras puses, mēs samaksājām krietnu naudu (70*3=210 bakus), un mums ir tiesības uz labu servisu. Grūti atrast balansu starp kaitīgumu un savu tiesību aizstāvēšanu, bet vajag.
Dieviņš aizsūtīja uz falisku ceļrādi
Velti aizsūtīja, mums bija gps un gids.
Gids vārdā Chinh (Čins)
Spriežot pēc visa, tūri mums organizēja kompānija https://www.vietnamnomadtrails.com/. Bet atšķirības, visticamāk, daudz nav. Mūsu tūrē nebija nakšņošanas, ēdiena nesēja, bet bija tikai gids, jauns (18 gadi) puisis Čins, vēl skolnieks, faktiski. Viņš runāja angliski ar spēcīgu akcentu, nu un sarežģītas konstrukcijas nesaprata, tāpēc es jau tobrīd iemanījos runāt pidžinā, proti, vienkāršotā angļu valodā, bez gramatikas. Pēc tam es vietām aiz ieraduma pat pāršāvu pār svītru, jo pilsētās angļu valodu tomēr šur tur zina.
Ņemot vērā, protams, ka Čins ir vienkāršs lauku puisis, viņa angļu valodas zināšanas raisa nevāju cieņu. Es 18 gados buržuju valodu zināju tāpat, ja ne sliktāk. Ar Činu mēs sadraudzējāmies un parunājām par dzīvi Vjetnamā. Viņš teica, ka ļoti agri celties viņam nepatīk, (tas ir nepieciešams pārgājienam uz Fansipanu vienā dienā). Vēl teica, ka nauda, ko viņš nopelna, būdams gids, nāk grūti ("this is no easy money"). Ņemot vērā, ka viņš noteikti saņem pavisam maz, bet uzkāpt Fansipana kalnā, it īpaši vienā dienā — nodarbe nav vājiem garā un miesā, piekrītu viņam pilnībā. Es beigās gribēju viņam atstāt dzeramnaudu, bet sapratu, ka atgriežoties tāpat būšu līdz ausīm parādos. Diemžēl tā arī izrādījās.
Vēl Čins pajautāja, vai esmu precējies, un vai ir bērni. Es teicu, ka mana meitene vēl ir jauna priekš bērniem, tikai 21, bet viņš atbildē - pateica, ka ir precējies, un apprecējās 16 gados (bet vai pašam ir bērns, esmu aizmirsis, man liekas, ka ir).
Intars un suns Fansipans
Jāsaka, ka līdz pirmajai nometnei mums līdzi gāja kucēns, kuru es īstās iesaukas nezināšanas dēļ nodēvēju par Fansipanu. Mēs gājām, starp citu, tempā 20/5, tas ir, 20 minūtes ejam, 5 atpūšamies. To ierosināja Intars. Man iepatikās, nevar halturēt un bremzēt. Ja vēl kaut ko tādu varētu izmantot velosipēdam, būtu vispār lieliski. Kucēns, starp citu, aizgāja ar mums pat līdz pirmajai nometnei. Čins teica, ka dienu iepriekš suns tieši otrādi — aizgājis no bāzes nometnes līdz startam. Es sunītim palīdzēju, jo dažreiz koku stumbri ir tik lieli, ka to maza auguma Fansikam nepārkāpt. Lai gan pēc kāda laika viņš atrada apvedceļu, es tik un tā palīdzēju un vēl pamanījos knipsēt, kas nav viegli, ņemot vērā, ka mēs gājām naski, bet ceļš grūts.
Čins un Fansiks atpūšas
Tas Čins pagaidām ar nūju, viņš to drīzāk smukumam nes, jo viņam tā nav vajadzīga. Pievērsiet uzmanību, viņš vēl ir arī zābakos, un gandrīz nenes ūdeni un ēdienu.
Pirmajā nometnē (tā ir netālu) var nopirkt ūdentiņu, kā jau visur Vjetnamā
Autentiska kalnu govs
Tā izskatās kāpums
Es tomēr izlēmu apstrādāt foto, bet mēreni
Man teica, ka to sauc par traversu
Mūžīgā Vjetnamas migla
Bambusa margas
Patiesībā, protams, margas nav no bambusa, bet gan no betona. Vienkārši kā veidņi tika izmantots bambuss, tāpēc forma ir tik interesanta, ar gredzentiņiem. Margas ir izturīgas, iekšā armatūra, salauztas redzēju ļoti reti.
Margas ir daudzās vietās, bet daudzās citās to nav
Kāpums mijas ar kritumu
Skati aizraujoši, pat miglā
Skaistums
Vietām ir arī tērauda kāpnes, lietū ļoti slidenas
Neticami tas izskatās
Netrūkst arī ziedu, lai gan ziedēšanas sezona jau pagājusi
Tuvāk Fansipana virsotnei aug tikai pundurbambuss
Bāzes nometne, kur nakšņo. Līdz virsotnei nav tālu, kādas divas stundas raitā solī
Teltī ir ēdiens
Un netīrs
Ziediņi visapkārt
Un bambuss
Trekinga zābaki RaN Cedar, cik sapratu — ķīniešu
Zābakus es nopirku iepriekšējā vakarā, pēc vietējā vīna testēšanas. Tie mani vienkārši izglāba — bez kāpšanas pieredzes un bez normāliem zābakiem es noteikti būtu salauzis kājas. Sīkāk par apģērbu un apaviem Vjetnamā būs atsevišķā postā.
Vēl ziediņi
Tūristi, kuru uz Fansipana takām netrūkst
Visi satiktie tūristi bija ievērojami pārsteigti par mūsu ātrgaitas skrējienu uz Fansipanu vienā dienā. Pateikšu jums noslēpumu, ir par ko brīnīties. Gandrīz neviens no maniem draugiem un paziņām, atskaitot cilvēkus, kuri acīmredzami darbojas tūristu klubos, tādu fintu izstrādāt nevarētu. Čins teica, ka tādu entuziastu gadā ir tikai kādi 20 cilvēki. Ir ar ko lepoties, un ne velti es trenējos katru dienu. Tagad, taisnība, dažādu iemeslu dēļ esmu zaudējis formu, bet vienalga centīšos turpināt.
Vietām margu un kāpņu vietā ir speciāli nolauzti bambusa kāti, ērti
Diezgan stāvi
Kad mēs jau bijām tuvu virsotnei, sākās lietus, kas pēc nokāpšanas pārgāja gandrīz vai gāzcienā. Augsne zem kājām izmirka, kāpnes sāka slīdēt, bet man ar brillēm vispār nekas nebija redzams. Nokāpšanas sarežģītība un bīstamība pieauga divkārt.
Tas es ieklīdu teltī pie vietējiem, bet šie tur putniņu cepa
Telts iemītnieki bāzes nometnē man bez atlīdzības ielēja verdošu ūdeni, plus es pasildījos pie uguns, apspriedu aktuālās problēmas (cik nu to atļāva Čina skili tulka lomā). Pastāstīju par Latviju, mūsu dzīvi — vienmēr centos to darīt, lai nebūtu pavisam jau truls Eiropas tūrists, kurš tik vien dara, kā uz papuasiem brīnās. Trekinga nūjas, starp citu, neizturēja mocības: viena veiksmīgi ieplaisāja un izjuka nedaudz vēlāk. Par laimi, jau ceļā uz leju. Beigās mēs gājām jau krēslā, vēl stunda — un nāktos tumsā vālēt, kas nemaz nepriecē.
Tūristu pusdienu paka no Latvijas sporta veikala
Saknes, šķīdonis un dubļi — jauka kombinācija
Pasakaina panorāma, turklāt noslēpumaina miglas dēļ
Vietējie lēkā pa kalniem sandalēs, bet arī viņi vienā dienā dod priekšroku neiet līdz pašai augšai
Nokāpšana
Es neteiktu, ka to varētu nosaukt par kāpnēm — pakāpieni visi greizi, un slīd
Šīs ir labākas, bet arī slīd
Virsotnes iekarošana
Činam Fansipana augšā ir drausmīgi auksti — bet pa mūsu prātam tā ir vienkārši kā vēsa pavasara dieniņa, diez vai pat mazāk par 10 grādiem. Velti es noticēju un stiepu līdzi flīsu visu ceļu. Virsotnē mēs neaizkavējāmies, jo vairāk tāpēc, ka redzēt neko nevarēja un arī lietus lija. Jebkurā gadījumā man ļoti patika, un es simtprocentīgi iešu vēl daudzas reizes, ka tik būtu kalni un biedri. Lai gan var arī viens, vienīgi bīstamāk. Pie kam alpīnisms ar aprīkojumu mani nemaz nesaista, patīk staigāt vienkārši tāpat.
Ja nu kāds kaut kur brauks, rakstiet vēstules, es vienmēr esmu par.
