Tātad, mēs turpinām ceļu uz Daugavpili. Līksna jau aiz muguras, toties priekšā ir ledus iešana. Es gan gadu gaitā visu esmu aizmirsis, atceros tikai to, ka viss bija nereāli forši. Es pat nedomāju, ka iet kājām, un vēl jo vairāk ne vasarā, varētu būt tik forši, bet te tas bija manu labāko velobraucienu līmenī.
Tāda upīte mums nebūtu nekāds šķērslis, bet uz to pusi mums nevajag
Pat garlaicīgi, nav ne jālec, ne jābrien
Kociņš
Bet te ir jālec, ko Visla arī dara
Un Oļegs arī
Tik tikko aizlēca, burtiski krīt bezdibenī
Taču draugi vajadzīgajā brīdī vienmēr pasniegs nūju
Tas tā, nevis lēciens, bet plivināšanās
Pārāk jau sekls strautiņš
Pagaidu
Plaša ir mana dzimtā upe
Daudz tajā (jeb, pareizāk sakot, blakus) ir koku
Izkliedējās
Tādi cilvēki spēj visu
Pat šļapāties līdz potītēm zāles un dubļu žļurgā
Bet var arī pa ceļu
Uz ceļa nūjai nav pielietojuma
Visiem ir infrasarkanās brilles ar tēmekli, lai labāk lēktu
Reizēm krasts zem tevis ielūzt
Un reizēm trāpās garlaicīgi tilti
Un jautras elektropārvades līnijas
Elpa aizraujas no Dzimtenes skatiem
Un tās peļķēm
Un šķībajām priedītēm
Edvīns atpūšas no visa spēka
Pārējie tā necenšas
Vienkārši sēž, glūn apkārt
Kaut kā tā
Kamēr sēdējām, pienāca vecenīte un modrā latgaliešu valodā sāka taujāt, kas mēs tādi un kurp ejam. Man par sajūsmu un šoku, Edvīns, kura talantus mēs līdz šim bijām vērojuši pārsvarā pozēšanā, raiti sāka viņai atbildēt. Man pat latviešu valodu ir grūti saprast, kad tā ir sadzīves un sarunvaloda, bet latgaliešu tā vispār atstāja citplanētiešu iespaidu. Tiem, kas nav lietas kursā - es dzīvoju Latgalē (Latvijas daļā), un tā kā te vienmēr ir bijusi spēcīga krievu un, piemēram, poļu ietekme, vietējie laucinieki runā tādā kā zvērīgā hibrīdvalodā, kurā ir pat burts "Ы". Es tā domāju, ka jācīnās, lai arī to padarītu par valsts valodu - tas nešaubīgi palīdzēs latviešu un krievu tautu savstarpējai sapratnei. Vecenīte, starp citu, paziņoja, ka 1956. gadā Daugava pārplūda pat līdz tai vietai, kur mēs sēžam. Un tas, starp citu, ir metrus 15 augstumā no redzamā krasta, un vēl vairāk platumā.
Loģiska pudele - mežā, meža
Neiešu pa ceļu, garlaicīgi! Ejam labāk mežā, lūk, turp!
Pēkšņi, Sventes tilts
Un pali, lai gan ne pēkšņi
Nezinu, kā Oļegs tā uzminēja, bet mēs trāpījām uz pašu interesantāko
Milzīgi ledus bloki nesteidzīgi peld, bet viņiem vairs neizdzīvot
Cirkulārais zāģis pacenties. Interesanti, kur ir radiolārija?
Ledus iešana visā tās godībā
Pīles tēloja mums teātri
Tie, kam zaļas galvas - pīļtēviņi
Bet tās, kas pelēkbrūnas - mātītes
Pūlis pīļtēviņu lidoja pakaļ tikai divām mātītēm, pēc kā visi kopā laidās lejā uz ledus gabala. Tas aizpeldēja līdz tiltam, no kā baram atkal nācās lidot uz priekšu. Tā viņi arī vizinājās kā karuselī. Spriežot pēc visa, viņi taisījās to darīt visu dienu, viņiem neapnika.
Paskatījāmies uz apburošo skatu - un atkal soļot
Pa laukiem
Un pat pa asfaltu. Fui, protams, bet pamēģiniet noiet 30 km līdz celim sniegā un dubļos, tad es uz jums paskatīšos
Būdiņa
Viesu nama vientuļais treileris
Pēkšņi, enkurs
Stilīgi čuvaki braukā ar kvadricikliem
Onkulis mūs panāca, prasīja, kas mēs tādi un kurp ejam
Raiņa piemiņas vieta. Tikai nevienam nesakiet, bet es to apgānīju, pačurājot aiz kubiņa (nebija jau vairs kur)
Lūk, tik mīlīgi izskatās botiņas pēc pārgājiena
Raritātes zaļais stop
Visla soļo, it kā nekas nebūtu bijis
Bet te Edgars beidzot pilnībā aptvēra, uz ko ir parakstījies
Raritātes metāla žogs
Pauguri
Pat pašās beigās mēs ejam pa laukiem, nevis pa ceļu
Tāpēc, ka mēs esam - banda klubs "Sniegpulkstenītis".
Alt + ↑Vilkt pa kreisiSniegpulkstenītes grandiozais pārgājiens - 1. daļa